Ābeļu ziedēšanas laikā 80 gadu jubileju svin aizkraukliete Velta Ozoliņa. Veltas kundze Aizkraukles pagastā dzīvo jau piecdesmit gadu un trīsdesmit piecus no tiem nostrādājusi par skolotāju.
Uz skolu pāri upei
Velta Ozoliņa dzimusi Sēlijas pusē, Ābeļu pagastā. Viņas tēvs ir bijis latviešu strēlnieks un Pirmā pasaules kara laikā cīnījies Krievijā un Tīrajā purvā, kur apsaldējis kājas. Pēc kara tēvs atgriezies Latvijā un Sēlijas pusē izveidojis savu saimniecību. “Vecāki bija ļoti strādīgi, paši izveidoja savu saimniecību. Neņēma kredītus, visu paveica saviem spēkiem,” saka Veltas kundze. “Mums bija liela skaista māja ar sarkanu dakstiņu jumtu, kuru, skatoties no Pļaviņu puses, vēl tagad var redzēt.”
Dzīvojot Sēlijas pusē, Veltas kundze skolas gaitas sāka Pļaviņu vidusskolā. “Kad upe bija vaļā, uz skolu devāmies laivā, ziemā — pāri aizsalušajai upei pa ledu,” atceras jubilāre. “Toreiz gāja visādi, gadījās gan laivai apgāzties, gan vēsajā ūdenī izpeldēties. Visu mūžu esmu dzīvojusi pie Daugavas — uzskatu, ka esmu īsta Daugavas meitene.”
Trīsdesmit piecus gadus skolotāja
Pēc skolas absolvēšanas, kad beidzās Otrais pasaules karš un sāka dibināt kolhozus, izglītības pārvalde Veltas kundzi norīkoja darbā par skolotāju Aizkraukles pagastā. Tad viņa iestājusies Rīgas pedagoģiskajā skolā, lai apgūtu skolotājas profesiju. Pirmo gadu Veltas kundze bijusi sporta skolotāja, bet pēc tam vairāk nekā trīsdesmit gadu — sākumskolas skolotāja. “Pirmajā gadā man alga bija trīsdesmit rubļu, bet katru gadu to nedaudz palielina, un es varēju dzīvot,” stāsta skolotāja.
Pēc tam strādājusi pašreizējā Aizkraukles 1. vidusskolā, bet vēlāk Aizkraukles 2. vidusskolā. Skolotāja mācījusi ne tikai mazos bērnus, bet arī ģeogrāfiju, bioloģiju, un vācu valodu. “Visu dzīvi esmu bijusi saistīta ar skolu,” saka Ozoliņas kundze. “Noteikti skolotājas darba gaitas būtu arī turpinājusi, diemžēl smagi saslima vīrs un nācās aiziet no darba skolā.”
Arī Veltas Ozoliņas meita jau vairāk nekā 35 gadus ir skolotāja Aizkraukles novada ģimnāzijā.
Bet darboties Veltas kundze nepārtrauca. “Audzēju puķes pie mājas, siltumnīcā auga neļķes, mārtiņrozes un citi ziedi. Toreiz pārdevu puķu sīpolus “Rīgas ziedam” un kaut ko nopelnīju. Daudz arī palīdzēja vīra draugi, kuri bija mācījušies kopā ar viņu. Viņus joprojām uztveru ne tikai kā draugus, bet gandrīz kā ģimenes locekļus, kuri palīdzēs jebkurā situācijā,” stāsta jubilāre. “Nevaru savu dzīvi iedomāties bez darba, tas man laikam no vecākiem jau šūpulī ielikts.”
Arī tagad Veltas kundze joprojām rūpējas par trušiem un vistām, pie mājas ir sakoptas puķudobes. “Visu mūžu ir bijis darbs, darbs un vēlreiz darbs,” smaidot saka Veltas kundze.
Veltas Ozoliņas aizraušanās ir tamborēšana, adīšana un lasīšana. “Pērn tamborēju Ziemassvētku sniegpārsliņas, kuras nosūtīju Ādažu bērnudārzam, kur strādā mana krustmeita. Šo to palīdzu meitai, lai novada ģimnāzijā pasākumi būtu interesantāki,” stāsta sirmā kundze. “Saikni ar skolu neesmu zaudējusi.”
Aktīvs cilvēks
Veltas kundze visu mūžu aktīvi darbojusies gan pagasta, gan pilsētas sabiedriskajā dzīvē. “Korī sāku dziedāt, kad vēl mācījos Pļaviņās. Kad atnācu uz Aizkraukli, ar rajona padomes atbalstu izveidojām skolotāju kori, kurā dziedāja ap astoņdesmit skolotāju no visa bijušā Aizkraukles rajona. Toreiz visi bija aktīvāki, uz mēģinājumiem cilvēki brauca no Neretas, Skrīveriem, Pļaviņām,” saka jubilāre. “Esmu piedalījusies gandrīz visos gan skolēnu, gan pieaugušo Dziesmu un deju svētkos. Trīspadsmit gadu biju kora vecākā.”
Profesionāli
vedēji
Ar nākamo vīru Veltas kundze iepazinusies Aizkraukles pagastā, kur viņš pēc Bulduru tehnikuma beigšanas norīkots par kolhoza priekšsēdētāju. “Arī tas nozīmēja noteiktus pienākumus. Visu laiku bija jāpiedalās dažādos pasākumos,” atceras Veltas kundze. “Abi esam bijuši vedēji četrpadsmit kāzās un vēl divās zelta kāzās.” Veltas kundze kā pedantisks cilvēks izveidojusi sarakstu, kurā pierakstīti visi pāri, kuriem viņi bijuši vedēji, un tikai divi no četrpadsmit pāriem ir šķīrušies.
Arī Ozoliņu ģimenē izauguši divi bērni — dēls un meita, un Veltas kundzei ir trīs mazbērni.
Draugi un skolēni neaizmirst
Jubilejas Veltas kundze vairs plaši nesvin. “Kādreiz gan atzīmējām, 65 gadu jubileja bija “Klidziņā”, bet man plašas svinības vairs nepatīk,” saka jubilāre. “Šogad atbrauks tuvākie radi un draugi, svinēsim tepat mājās. Bijušie kolēģi nav mani aizmirsuši, un jubilejās mēs sanākam kopā, atceramies jaunību un dzīvē pieredzēto. Lielais galds istabā jau ienests, un svinībām esam gatavi,” saka Veltas kundze.
Bijušie skolēni savu skolotāju neaizmirst. Bieži vien gan uz ielas aprunājas, gan sveicienus sūta. Velta Ozoliņa bijusi skolotāja daudziem sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, mācījusi bijušo veselības ministru Ivaru Eglīti un citus cilvēkus, kurus mēs bieži redzam televīzijas ekrānos un preses slejās. “Protams, prieks, ka mani skolēni dzīvē ir kaut ko sasnieguši.”
