Tautas nobalsošanas rezultātu raksturošanai vislabāk iederētos dziesma, kuru kādreiz dziedāja Olga Rajecka — Migliniece: “Lielā zive mazo zivi tikai pabaidīja!”. Ievērojama daļa Latvijas pilsoņu kopuma pauda savu gribu valstī kaut ko mainīt, taču pietrūka nepilnu 150 tūkstošu vēlētāju balsu. Iespējams, patiesi demokrātiskā valstī parlaments šādu balsojumu uzskatītu par uzticības zaudēšanu un ar godu aizietu pats, taču ne jau Latvijā.
Mums pietrūka salīdzinoši maz balsu. Pietrūka to, kuri varbūt atpūšas citās valstīs, saslimuši vai kļuvuši tik vienaldzīgi, ka viņiem nekas vairs neinteresē. Dodoties balsot uz vēlēšanu iecirkni, par daudz ko biju pārsteigta. Vispirms par kādu vecu vīru, krievu, ar kuru dzīvoju vienā mājā. Būdams pilsonis, viņš līdz šim nevienās Saeimas vēlēšanās nebija piedalījies, bet sestdien, uz nūjas atspiedies, tipināja uz iecirkni. Sastapu arī kādu pazīstamu ģimeni, kura dzīvo ārzemēs un bija ieradusies Latvijā pavadīt atvaļinājumu. Vīrs, sieva un divi dēli bija ļoti priecīgi, ka tautai tik nozīmīgā dienā viņi ir Latvijā un ar savām balsīm var kaut nedaudz palīdzēt. Tā bija nozīmīga diena abiem dēliem, jo, sasnieguši 18 gadu vecumu, viņi pirmo reizi mūžā devās balsot. “Šo Saeimu mēs neesam vēlējuši, bet nomainīt to gan vajadzētu. Kaut nedzīvojam Latvijā, internetā sekojam līdzi te notiekošajam un no radiniekiem saņemam arvien sliktākas ziņas,” teica ģimenes galva.
Saeimas deputāti, vērojot pilsoņu lielo aktivitāti, sākumā noteikti bija ne pa jokam nobijušies, un aizvadītā nedēļas nogale viņiem lika pasvīst gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Savās ārpilsētas mājās vai Jūrmalas vasarnīcās sauļodamies un baseinos peldēdamies, politiķi varbūt arī tēloja nesatricināmu mieru, taču drošas pārliecības par tautai vēlamā rezultāta nesasniegšanu noteikti nebija.
Valdošo partiju politiķi tagad pārmet opozīcijas kolēģiem vēlmi ar tautas rokām tikt pie varas. Tas nav nekas slēpjams — tāds vienmēr ir bijis opozīcijas mērķis. Taču šajā gadījumā tas vienkārši atbilst tautas vēlmei tikt vaļā no tiem, kas ir varas spicē. Tas, vai kāda no pārmaiņas “bīdošajām” partijām tiks jaunajā Saeima, vēl ir mākoņos rakstīts. Jo tauta, cerams, vairs nebūs tik naiva un nelaidīs pie teikšanas tos pašus “vēžus”. Mēs gan mēdzam atkārtoti uzkāpt uz viena un tā paša grābekļa, bet ļoti gribas cerēt, ka tā nenotiks, ja vien mēs iegūsim tiesības “izmest no krēsliem” pirms laika tos, kuri nav cienīgi tajos sēdēt.
