“Latvijas laukos lieka darbaspēka nav!” — tā man apgalvoja Jēkabpils rajona Elkšņu pagasta zemnieks Ilgvars Brunovskis.
“Latvijas laukos lieka darbaspēka nav!” — tā man apgalvoja Jēkabpils rajona Elkšņu pagasta zemnieks Ilgvars Brunovskis.
Vislatvijas zemnieku sapulcē minēju, ka Latvijā, salīdzinot ar Eiropas Savienību, to pašu lauksaimnieciskās produkcijas daudzumu ražo divreiz mazāk cilvēku: ES lauksaimnieki saražo 1,8% no iekšzemes kopprodukta (IKP), kandidātvalstīs — vidēji 5,1, Latvijā — 3,6% no IKP.
Arī no kopējā nodarbināto skaita lauksaimniecībā strādā vairāk: ES — 4,5% nodarbināto strādā lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zvejniecībā, kandidātvalstīs — 22%, Latvijā — 13%. Tāpēc ekonomiskā loģika un Zemkopības ministrijas speciālisti mani uzvedināja uz secinājumu, ka tik daudz Latvijas iedzīvotājiem nākotnē lauksaimniecībā darba nebūs.
“Nav nekāda pamata uzskatīt, ka Latvijas lauksaimniecībā ir lieks darbaspēks,” oponēja Ilgvars Brunovskis, “Bertminānu” saimnieks, un rādīja kladīti, kurā rūpīgi aprēķinājis, cik lauksaimniecībā nodarbināto cilvēku uz 1000 hektāriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes strādā ES valstīs un Latvijā.
Rēķināju viņam līdzi. Te aina pavērās pilnīgi citādāka: Latvijā strādājošo skaits (69) krasi neatšķiras no ES vidējā (51), bet daudzās citās valstīs — Itālijā, Nīderlandē, Grieķijā un Portugālē — lauksaimniecībā zemi apstrādā krietni vairāk cilvēku. Eiropas rekordisti ir rumāņi — 328 nodarbinātie uz 1000 hektāriem. Kandidātvalstīs vidēji 199 cilvēki strādā uz 1000 hektāriem jeb viens ik uz pieciem hektāriem. Jāprecizē, ko viņi uz šīs zemes dara — strādā milzīgos siltumnīcu kompleksos, kā Holandē, vai atstāj pusi zemes neapstrādātu — kā Latvijā.
Paanalizējot, kādā vērtībā lauksaimniecības produkciju saražo ES valstīs un kādā — kandidātvalstīs, kļūst skaidrs lauksaimniecības atpalicības patiesais iemesls. ES valstīs viens lauksaimniecībā nodarbinātais dod produkciju 40 tūkstošu eiro vērtībā un pievienoto vērtību par 20 tūkstošiem eiro, turpretim kandidātvalstīs — 18 reižu mazāk…
Lūk, Nīderlandē ar 118 nodarbinātajiem uz 1000 hektāriem katrs saražo produkciju par 80 tūkstošiem eiro, bet Latvijā lauksaimniecībā strādājošais dod produkciju par nepilniem 4 tūkstošiem eiro. Latvijā viens cilvēks saražo apmēram sešas reizes mazāk nekā Ungārijā. Tas ir darba ražīguma un arī produkcijas cenas rādītājs. Tas ir statistiskais paradokss, ka darba ražīgumu piensaimniecībā var paaugstināt ne tikai ar izslaukuma palielināšanu, bet arī ar cenas celšanu. Ja, iestājoties ES, piena cena būs, kā solīts, pusotrreiz lielāka, arī darba ražīgums celsies pusotru reizi. Salīdzinot ar Nīderlandes siltumnīcām, tomēr jāatzīst, ka holandiešu gurķis ir lētāks par “Mārupē” izaudzēto.
