Aiviekstes pagasta “Pakalņu” saimnieki Daina un Arigo Škurovi iepazinušies pēc sludinājuma laikrakstā. Dzīve savedusi kopā cilvēkus ar līdzīgiem likteņiem, un tas palīdzējis izveidot īstu ģimeni, kurā labi justies viņu septiņiem bērniem.
Aiviekstes pagasta “Pakalņu” saimnieki Daina un Arigo Škurovi iepazinušies pēc sludinājuma laikrakstā. Dzīve savedusi kopā cilvēkus ar līdzīgiem likteņiem, un tas palīdzējis izveidot īstu ģimeni, kurā labi justies viņu septiņiem bērniem.
Uz randiņu kopā ar dēlu
Daina stāsta, ka viss viņas dzīvē bijis likteņa lemts, bet ne mirkli nenožēlojot, ka satikusi Arigo: “Paliku viena ar trim bērniem, jo pirmais vīrs gāja bojā satiksmes nelaimē. Bija manā dzīvē laiks, kad dienas stundu stundā līdzinājās viena otrai, nekur nesaskatīju jēgu. Draudzene izstrādāja labu joku, kas mainīja visu manu dzīvi — ievietoja laikrakstā iepazīšanās sludinājumu.”
Sludinājumā bija teikts, ka priekšroka būs vīriešiem, kuri vieni audzina bērnus. “Ne katrs var pieņemt svešus bērnus. Ja pats esi izbaudījis un izcietis dzīves sūrumu un nelaimes, labāk saproti arī otru,” skaidro Daina. Atsaukušies daudzi, bet viņai jau pēc pirmās vēstules iepaticies tikai viens. Ilgi sarakstījušies, bet uz pirmo tikšanos Arigo ieradies kopā ar savu vecāko dēlu Kristapu. Daina tolaik mācījusies kursos Rīgā, un tikšanās norunāta dzelzceļa stacijā.
Bez mātes grūti
“Viens otram uzreiz iepatikāmies, bet kopā dzīvot nolēmām ne tik drīz,” atceras Daina. “Jau sākumā zināju, ka Arigo ir tieši tāds vīrietis, kādu vēlētos sev blakus. Ar viņu ir ļoti viegli saprasties, mūsu likteņi ir līdzīgi, viņa pirmā sieva mirusi pēc smagas slimības. Mums nebija otram jāstāsta, ko esam pārdzīvojuši un jūtam.
Bieži tikos ar Arigo bērniem un ļoti pieķēros viņiem. Trīs mazuļi, mātes mīlestības izslāpuši, tiecās pretī, bija atvērti un jauki. Ja bērniem nav tēva, viņi to tik sāpīgi neizjūt, bet bez mātes dzīvot ir grūti.”
Ziemassvētkos satikusies visa lielā saime, bērni ātri iepazinušies un sadraudzējušies. Kā nu ne — iegūts katram sava vecuma brālis vai māsa! Alīna un Kristaps dzimuši vienā gadā, Jānis un Oskars arī, bet Kristīnei un Kristīnai tikai pusgada vecuma starpība. Sākumā bijis jūtams, ka Dainas bērni vairāk uzticējušies un lūguši palīdzību Arigo, bet viņa mazie — otrādi.
Daina stāsta, ka, domājot par nākotni, baidījusies, vai tiks galā ar sešiem bērniem, bet Arigo iedrošinājis: “Ja mēs vienatnē to paveicām, tad arī kopā spēsim!”.
Laulības ģimenes lokā
1999. gadā Daina un Arigo apprecējās, pagājušajā vasarā salaulājās baznīcā. Laulībās piedalījās arī bērni. Dainai tagad ir divi uzvārdi — Konstantinova—Škurova, bērni palikuši katrs savā. Nu viņiem ir arī septītā atvasīte. Mazajam Valteram Arnim oktobrī būs trīs gadi.
Daina atzīst, ka abi ar vīru labi saprotas, sak’, vecāka un gudrāka kļuvusi. “Ja būtu mana teikšana, es aizliegtu dibināt ģimeni par 25 gadiem jaunākiem cilvēkiem,” piebilst viņa. “Pirmo reizi apprecējos 18 gados, nemēģināju izprast otra uzskatus un domas. Tagad zinu, ka problēmu jāmēģina izrunāt un atrisināt, nevis jāizliekas, ka tās nav.” Arigo par sievu ir četrus gadus vecāks, viņam ir 35 gadi.
Seši skolēni
Dainas dzimtā puse ir Latgale, Arigo ir pļaviņietis. Sākumā kuplā ģimene dzīvojusi vienā istabā pie vīra vecākiem Gostiņos, tad nopirkuši māju Aiviekstes pagastā. “Pakalnēs” iekopts dārzs, kurā izaug ģimenei nepieciešamie dārzeņi, ir arī gotiņa, zosis, pīles. “Bērni jau lieli, viņi visos darbos čakli palīdz,” stāsta Daina. “Šovasar pat nemanīju, kā lielo kartupeļu lauku vieni paši izravēja. Varam abi ar vīru kaut kur aizbraukt, bērni ar visu tiek galā.”
Daina atceras — reiz vīram žēlojusies: kad pienāks diena, kad varēšu neko nedarīt! “Nu to varu atļauties, jo mums ir lieli un patstāvīgi bērni,” teic kuplās ģimenes māte. “Slikti jūtos, kad bērni ir skolā — māja tukša un klusa.”
Seši skolēni no “Pakalnēm” ik dienu dodas uz Pļaviņu ģimnāziju, mazākais — uz bērnudārzu. No rīta aizved tēvs, kurš dodas uz darbu Aizkrauklē, pēcpusdienā skolēni paši nāk mājās, kaut krietni garš ceļš ejams. Pastarītis ierodas reizē ar tēti.
Bērni esot draudzīgi, labi mācoties. Nupat ģimene kredītā iegādājusies datoru, tas vajadzīgs mācībām gan bērniem, gan mātei.
Bērni aizved uz svētdienas skolu
Daina šovasar sākusi strādāt par kādas vientuļas sievietes aprūpētāju. Viņai pašvaldība par šo darbu maksā desmit latu mēnesī. “Iestājos arī augstskolā, teoloģijas seminārā,” atklāj Daina. “Mācības notiek vienu dienu mēnesī, un par tām jāmaksā 10 latu. Apgūšu svētdienas skolas vadību un jauniešu darba organizēšanu.”
Jau gadu Daina strādā par svētdienas skolas skolotāju Pļaviņu baptistu draudzē. Viņa māca piecus līdz deviņus gadus vecus bērnus. Tas ir darbs, kas dod gandarījumu, bet algu par to nemaksā. “Apkārt ir ļoti jauki cilvēki, kuri mani vienmēr morāli atbalsta. Šis darbs ir sirdij tuvs. Bērni paši aicinājuši māmiņu pievērsties šim darbam. Svētdienas skolas nodarbības nu apmeklē visi Škurovu bērni, pat mazais Valters.
Viņi stāsta, ka svētdienas skolā esot interesanti. Notiekot dažādas nodarbības un pasākumi. Alīna un Kristīna spēlē flautu. Diezgan neilgā laikā draudzes mūzikas skolotājas Zanes Zālītes vadībā blokflautu spēlēt iemācījies arī Kristaps.
Daina pieņēmusi baptistu ticību, Arigo esot luterānis. “Dieva vārds ir Bībele, bet man vispieņemamākā ir baptistu ticība,” atzīst Daina. “Par kristieti nepiedzimst, bet bērnam ticība jāpieņem tādā vecumā, kad viņš jau pats apzinās, ko tā dos.”
Praktisks sapnis
Vai ģimenei atliek brīdis arī kopīgai atpūtai? “Agrāk kaut kur aizbraucām biežāk, nu vairs neiznāk laika. Drīzumā esam iecerējuši dārza ballīti,” stāsta Daina.
Sieviete atklāj, ka jūtoties laimīga, un puspajokam praktiski piebilst: “Vienīgi sapņoju par automātisko veļas mazgājamo mašīnu, jo nav viegli tik lielam pulkam veļu izmazgāt ar rokām.”
