Aizkraukliešiem Pēterim Lācim un Imantam Krūmiņam šis ir nozīmīgs gads. Abi vīri svin 75 gadu jubileju: Krūmiņa kungam tā bija pirms pāris mēnešiem, bet Pēterim Lācim rīt.
Aizkraukliešiem Pēterim Lācim un Imantam Krūmiņam šis ir nozīmīgs gads. Abi vīri svin 75 gadu jubileju: Krūmiņa kungam tā bija pirms pāris mēnešiem, bet Pēterim Lācim rīt.
Kaimiņi kā ģimene
Abiem vīriem kopīgs ir ne tikai dzimšanas gads. Līdzīgi veidojusies arī viņu dzīve, un līdzās aizvadīti vairāki gadu desmiti. Gan Pēteris Lācis, gan Imants Krūmiņš visu savu darba mūžu aizvadījuši, strādājot uzņēmumā “Latvenergo”. Četrdesmit gadu plecu pie pleca Pļaviņu hidroelektrostacijā, tikpat ilgi Lāču un Krūmiņu ģimenes ir arī kaimiņi.
Kotedža Aizkrauklē, Daugavas ielā, kur dzīvo Krūmiņi, Lāči un vēl divas ģimenes, ir vienīgā no četrām mājām, kurā visus šos gadus kaimiņi nav mainījušies. “Tik ilgi esam kopā, ka liekas — kaimiņi kļuvuši gandrīz vai par ģimenes locekļiem,” piebilst Imanta Krūmiņa sieva Rita un stāsta, ka noteikti būs viesu pulkā, svinot Pētera Lāča jubileju. Tāpat Lāču ģimene bija ielūgta tad, kad dzimšanas diena svinēta Imantam Krūmiņam, gan arī Imanta un Ritas 50 gadu kāzu jubilejas svinībās šīgada jūlijā.
Kopā saved elektrība
Pēteris Lācis un Imants Krūmiņš dzīves un darba gaitas sākuši katrs savā Latvijas novadā — Lāča kungs Vidzemē, bet Krūmiņa kungs — Bauskas pusē Zemgalē. Kopā viņus saveda interese par elektrību.
Pēteris Lācis pēc Latvijas Valsts universitātes beigšanas darbu sāka Aiviekstes spēkstacijā, bet vēlāk turpat strādāja elektrotīklu uzņēmumā. “Augstskolā studēju elektroenerģētiku un specializējos hidroelektrostaciju darbā. Bijām desmit jauno speciālistu, daļa no mums devās strādāt uz Krieviju. Tolaik Latvijā bija tāda Komunālās saimniecības ministrija, kura piedāvāja darbu tepat mūsu republikā un nosūtīja mani uz Aivieksti,” atceras Pēteris Lācis.
Laimīgs, ka var strādāt savā profesijā
Kad toreizējā Stučkā sāka būvēt spēkstaciju, Pēteris Lācis, apskatījis jaunbūvi, izteica vēlēšanos strādāt te savā specialitātē, un 1964. gadā par viņa darbavietu kļuva Pļaviņu HES. Sākumā viņš bija meistars, bet vēlāk, soli pa solim kāpjot pa karjeras kāpnēm, Lāča kungs kļuva par elektroceha vadītāju un pēc tam arī par spēkstacijas vadītāju.
“Vieta Daugavas krastā, kur būvēja spēkstaciju, man nebija sveša. Šī bija manas mātes dzimtā puse. Dzīvoju te bērnībā, peldējos Daugavā. Labi atceros arī Daugavas krastus pirms applūdināšanas. Piecdesmito gadu beigās, kad spēkstacijas celtniecība vēl nebija sākusies, kājām izstaigāju Daugavas krastu no Pļaviņām līdz Koknesei,” stāsta Pēteris Lācis.
Vaicāju Lāča kungam, vai nav žēl tā dabas skaistuma, kas nu ir zem ūdens? Brīdi padomājis, viņš atzīst, ka noteikti ir žēl, taču toreiz bija citi laiki. Bija nolemts elektroenerģijas iegūšanai izmantot tieši hidroelektrostacijas, un Lāča kungs bija priecīgs, ka var strādāt savā profesijā. Kopš 1999. gada Pēteris Lācis ir pensijā un lielāko daļu brīvā laika velta sava lauku īpašuma, kurš mantots no tēva brāļa, kopšanai.
Ieinteresē aeroģenerators
Imantam Krūmiņam interese par elektrību radās, kad tēva lauku saimniecībā nopirka nelielu aeroģeneratoru, ar kuru gaismu mājās nodrošināja pat grūtajos kara gados. Vēlāk viņš ar tēva palīdzību sāka meistarot arī citas ierīces, un elektrība viņu saistīja arvien vairāk, tāpēc par profesijas izvēli šaubu nebija. Imants iestājās Rīgas industriālajā politehnikumā, taču kā vecākais dēls triju bērnu ģimenē pēc skolas bija domājis atgriezties tēva mājās, lai turpinātu saimniekot. Tomēr liktenis bija lēmis citādi. 1951. gadā par saimniekošanu savā saimniecībā vairs nebija ko sapņot, bija jāmeklē algots darbs.
Valsts sadales komisija Imanta kungu nosūtīja darbā uz Ķeguma spēkstaciju, un jaunais puisis par to priecājās. Tas bija stabils darbs apgūtajā profesijā. Sākumā Krūmiņa kungs bija dežūrtehniķis, taču darbā gūtā prasme un pieredze vēlāk ļāva pildīt arī dežūrinženiera pienākumus. Pēc 13 Ķegumā pavadītiem gadiem Imants Krūmiņš sāka strādāt topošajā Pļaviņu hidroelektrostacijā.
“Jaunajā objektā bija vajadzīgi speciālisti, kuriem jau ir pieredze darbā ar spēkstacijas iekārtām. Sākumā uzraudzīju celtniecības procesu un pieņēmu ekspluatācijā iekārtas. Bieži devos komandējumos uz rūpnīcām Krievijā, kurās izgatavoja dažādas detaļas un ierīces mūsu spēkstacijai. Skolā, kurā tagad ir Aizkraukles 1. vidusskola, mums bija atvēlēta viena klase, tur apmācījām jaunos speciālistus. Tā ka biju arī skolotājs mazākpieredzējušajiem kolēģiem,” stāsta Imants Krūmiņš, kurš raksta arī savas atmiņas, un apraksts jau ir vismaz simt lappušu biezs.
Saņem “Lāčplēša” Goda zīmi
Pēdējos gados Imants Krūmiņš bija Pļaviņu spēkstacijas elektroceha vecākais meistars, bet nu jau desmit gadu viņš ir pensijā. Taču arī šajā laikā nodarbošanos netrūkst. Viņš ir aizrautīgs grāmatu lasītājs, joprojām darbojas zemessardzē, pin klūgu groziņus. Viens no vaļaspriekiem ir fotografēšana. “Enerģētiķi ir ļoti talantīgi cilvēki, tāpēc katru gadu rīko esošo un pensionēto spēkstaciju darbinieku radošo darbu izstādes. Esmu tajās saņēmis godalgas gan par savām fotogrāfijām, gan par pinumiem,” stāsta Imants Krūmiņš, rādot skaistu klūgu grozu.
“Latvenergo” ir uzņēmums, kurā godā savus veterānus. Ik gadu vasarā un pirms Ziemassvētkiem uzņēmuma vadība pensionētos enerģētiķus aicina kopā uz nelielu “pasēdēšanu”, piedāvā braukt ekskursijās. Kādreiz darbojās arī gan Daugavas HES kaskādes, gan Pļaviņu spēkstacijas veterānu padome, taču laiki un arī uzņēmuma vadība mainās, un rūpes par pensionētajiem darbiniekiem jaunajiem priekšniekiem pamazām sāk aizmirsties.
Tomēr pirms dažām nedēļām Pēteris Lācis un Imants Krūmiņš pēc aktīvāko pensionēto kolēģu un Aizkraukles novada domes ieteikuma saņēma Latvijas valsts aizsardzības fonda “Lāčplēsis” Goda zīmi par ieguldījumu valstij stratēģiski svarīgas nozares — enerģētikas — attīstībā, kā arī sakarā ar 75 gadu jubileju.
