Vecgada vakarā pirms 50 gadiem savu kāzu dienu klusi svinēja vietalvieši Biruta un Kārlis Celmi. Pēc pusgada, spītējot aizliegumiem, viņi kāzas svinēja otrreiz — tikpat klusi, bet nu jau Ģertrūdes baznīcā Rīgā.
Vecgada vakarā pirms 50 gadiem savu kāzu dienu klusi svinēja vietalvieši Biruta un Kārlis Celmi. Pēc pusgada, spītējot aizliegumiem, viņi kāzas svinēja otrreiz — tikpat klusi, bet nu jau Ģertrūdes baznīcā Rīgā.
Pateikt to, kas jāpasaka
“Viss bija tik tālā pagātnē, jāmēģina atcerēties,” smej Vietalvas pagasta “Kaļvu” saimnieki Biruta un Kārlis Celmi. Izstaigājot atmiņu takas, gluži neviļus ik pa brīdim saimnieces acīs iemirdzas asaras. Kā sargādams sarunu tad turpina vīrs. Viņi māk saprasties bez vārdiem. Attieksmē vienam pret otru jaušams arī kaut kas svēts un cita acīm it kā apslēpts. Cieņa? Mīlestība? Laikam jau pa drusciņai no visa.
Pēc kopā nodzīvotā pusgadsimta abi atzīst — stabilas ģimenes pamats ir spēja piekāpties, ieklausīties un īstajā brīdī arī paklusēt. “Nevar skaldīt un valdīt,” saka Kārlis Celms. “Mēs tā īsti pat sarājušies neesam. Viens otram pasakām, kas jāpasaka, pastaigājam sabozušies, bet pēc brīža jau atkal viss kārtībā. Pasaulei nav jāklausās mūsu strīdos, tāpēc nesaskaņas nokārtojam klusu. Ko līdz, ja lamājas un dūres vicina! Tauta smejas, un bērni pārdzīvo, labuma nekāda.” Birutas kundze piebilst, ka dzīvē visādi gājis, bet allaž jāievēro kāds noderīgs padoms: “Pirms nolem šķirties, izdomā, ko iegūsi un ko zaudēsi. Skaitot otra plusus un mīnusus, labā allaž iznācis vairāk.”
Piecu ģimeņu laiks
Kāds ir Celmu ģimenes sākums? “Es te esmu iegātnis,” smej Kārļa kungs. “Šīs mājas savulaik izpirka Birutas tēvs, sieva ir iedzimtā odzieniete.”
Viens otru viņi ieraudzīja Vecbebru tehnikumā, kur 1946. gadā Biruta sāka mācīties par dārzkopi, Kārlis — par biškopi. Kopā būts darbā, mācībās, dejās, un tā arī viens otram pieķērušies. “Esam kara laika jaunatne. Mums bija citi sapņi un aizraušanās,” saka Kārļa kungs. ” Mācoties Vecbebru tehnikumā, no 50 audzēkņiem izveidojās un apprecējās pieci pāri, kuri vēl arvien dzīvo kopā, tikai viens vīrs miris.”
Pēc tehnikuma beigšanas Biruta un Kārlis devās katrs uz savu pusi. Biruta sākumā strādāja Valmierā, Kārlis — Mežotnē.
Balta kleita tikai otrajās kāzās
Drīz puisi iesauca armijā, bet pēc trīsarpus gadiem — 1953. gada novembrī — viņš ieradās “Kaļvos” pie mīļotās meitenes, kurai visus dienesta gadus rakstīja vēstules. “Viņam nebija, kur palikt,” atminas Birutas kundze. “Man biogrāfija ir smaga, esmu budža dēls,” skaidro Kārlis. “Manu ģimeni izsūtīja uz Sibīriju, es paliku Latvijā.”
Jau pēc mēneša, tieši Vecgada vakarā, “Kaļvos” svinēja klusas kāzas. “Uz dzimtsarakstu nodaļu Pļaviņās braucām vecā “bobikā”. Visu ceļu sēdēju vīram klēpī, citur nebija vietas,” stāsta Birutas kundze.
“Pļaviņās vēl katrs nokārtojām kādu darbiņu,” atceras vīrs. “Dzimtsarakstu nodaļā ierados pirmais. Skatos, Biruta iet mājai garām. Es uztraucos — kur nu ies? Viss taču norunāts, vai tiešām būs pārdomājusi? Izrādās, nebija vis, un tā mēs divatā, bez lieciniekiem, reģistrējām laulību. Vakarā mājās draugu un radu pulciņā to klusi nosvinējām.”
Nākamā gadā jūlijā Celmu ģimene savu mīlestību apliecināja arī Dieva priekšā, salaulājoties Ģertrūdes baznīcā Rīgā. Šoreiz Birutai bija arī balta kleita un plīvurs, kuru nebija kāzās Vecgada vakarā.
Meita atkal mājās
Tepat, Odzienas pusē, rit Celmu ģimenes ikdiena. Abi savulaik, kad likvidēta Vietalvas mašīnu un traktoru stacija, piedalījušies sovhoza dibināšanā. Vispirms abi strādājuši par agronomiem, vēlāk Birutas kundze bijusi ekonomiste. “Sākumā cilvēki bija ļoti apzinīgi, bet vēlāk kļuva paviršāki. Aizgāju strādāt tur, kur nav jāstrīdas ar cilvēkiem,” saka viņa. Pēc 20 gadu darba agronoma profesijā gan Vietalvas sovhozā, gan Odzienas kolhozā arī Kārlis sāka strādāt par autovadītāju, tad par melioratoru.
Izaugusi arī Birutas un Kārļa vienīgā meita Mārīte. “Mana māte bija ļoti stingra, ja no balles atnācu pēc pulksten četriem rītā, viņa ar mani dienu nesarunājās,” smej Birutas kundze. “Mēs savai meitai ļāvām dzīvot citādi, bet viņai bija ļoti stingra vecāmāte. Viņa mums bija liels palīgs, varējām aizbraukt uz teātri un citur.” Tēvs vienu gan meitai, lielai izaugot, piekodinājis — galvenais iegūt izglītību un tikai tad domāt par precēšanos. Laikam jau meita ieklausījusies. Viņa ir skolotāja, savulaik strādājusi Rīgā, nu atgriezusies dzimtajā pusē un vecāku mājās.
“Kaļvos” tagad skan arī divu mīļu mazbērnu — Ingas un Reiņa — jautrās čalas. Bez viņiem vecumdienas nebūtu tik saulainas — atzīst vecvecāki. Te mājā un pagalmā pietiek plašuma, kur mazajiem draiskoties. Vecmāmiņai un vectēvam īpašs prieks, ka Inga un Reinis ir ļoti draudzīgi. “Pat konfekti dala uz pusēm,” smaida Birutas kundze. “Mums tagad ir viss — jauka meita un znots, mazie tepat blakus,” piebilst vīrs.
***
Vai Vecgada vakarā “Kaļvos” svinēs dubultus svētkus? “Nē, zelta kāzas svinēsim apmēram pa vidu starp abām mūsu kāzām. 11. martā Birutai būs 80 gadu jubileja, tad jātaisa tāds lielāks “blīkšķis”,” saka Kārļa kungs.
