Skrīverietes Brigitas Einbergas māja Jāņa Purapuķes ielā ir viena no vecākajām. Tā vēl vecvecāku celta. Sētā ir krāšņas puķudobes, un begonijas podos zied tik kupli, kā līdz šim nav pat nācies redzēt. Meitai Lailai esot “zaļie pirkstiņi” — aug viss, ko iestāda. Taču šoreiz runājam ne tik daudz par dārza darbiem, bet par to, kas šīs ģimenes sievietes trijās paaudzēs pamudinājis izvēlēties mediķes profesiju.
No viena hospitāļa uz otru
Mūsu sarunā Brigitas kundzei vissvarīgākais ir pastāstīt par savu māti Klāru Ozoliņu, kura bijusi mediķu dinastijas aizsācēja šajā dzimtā. Sirmā kundze teic, ka māte bijusi izcils cilvēks. Allaž gribējusi viņas dzīvi citiem atklāt plašāk, tā varētu noderēt pat romānam vai filmas sižetam. Viņa nodzīvojusi garu mūžu un mirusi 84 gadu vecumā.
— Pēc skolas beigšanas māte strādāja un dzīvoja Krievijā, jo tas bija Pirmā pasaules kara laiks. Mans vectēvs bija tiltu inženieris, bet vecāmāte — mājsaimniece. Viņiem bija četras meitas un mana māte noteikti visaktīvākā. Vispirms viņa apguva stenografēšanu un tikai pēc tam pievērsās medicīnai. Lielā Tēvijas kara laikā ģimene atgriezās Latvijā, un māte kara hospitālī strādāja par medmāsu — kur vajadzēja, turp viņa devās. Slimnīca vienubrīd bija iekārtota arī Skrīveru kultūras nama ēkā. Kad krievu karaspēks atkāpās, viņa devās uz hospitāli Pleskavā, bet, kad atkāpās vācieši, tad brauca uz dažādām Latvijas vietām, kur atvēra kara hospitāļus. Es tad jau devos kopā ar viņu. Visilgāk — trīs gadus — sabijām Kabilē. Visi ārsti un galvenie speciālisti tur bija vācieši. No tā laika viss, kas saistīts ar medicīnu, man spilgti palicis atmiņā. Tolaik Kabilē bija Zigfrīda Meierovica vidusskola, un es tur mācījos pamatskolas klasēs.
Māte šuj un ārstē
— Vai atceraties arī kara briesmas?
— Pārāk labi. Bieži vien mājās biju viena pati, jo māte dežurēja. Man bija paniskas bailes no bombardēšanas, tāpēc gulēju uz grīdas blakus gultai. No rībieniem apgāzās līdzās tai novietotās svecītes.
— Kad pārcēlāties uz Skrīveriem?
— Skrīveros atgriezos 1946. gadā ar vecotēvu, bet māte palika Kabilē, jo viņai šķita, ka tur būs drošāk. Tomēr iznāca otrādi. Kabilē dzīvojām pie saimnieces, kurai vīrs bija partizāns un slēpās mežā. Māte ar kolēģēm nereti gāja viņiem palīdzēt, ja kas ar veselību gadījās. Tas kļuva zināms varasiestādēm, un māti Kabilē aizturēja par palīdzēšanu partizāniem un izsūtīja uz Sibīriju. Arī tur māte vadīja ambulanci un turpināja nodarboties ar otru savu sirdslietu — šūšanu. No Sibīrijas māte atgriezās 1955. gadā un dzīvoja kopā ar mums Skrīveros.
— Vai šūt viņa bija mācījusies?
— To viņa apguva tikai pašmācībā. Pirms kāda laika gribēju sarīkot pat fotogrāfiju izstādi, lai parādītu mātes darinātos tērpus, jo apkārtnē nebija cilvēka, kam viņa nebija ko šuvusi — līgavas tērpus, mēteļus, kleitas, kostīmus un pat kažokus. Visu viņa prata. Koncerttērpi darināti pat savulaik Latvijā populārā ansambļa “Modo” dziedātājām. Šujot viņa palīdzēja arī uzcelt šo māju Skrīveros, kuras būvniecībai bija ņemts kredīts. Sākumā gan te bija tikai viena istaba, pārējo pamazām piebūvēja klāt. Otro stāvu uzskatīja par nelikumīgu, jo bija par daudz kvadrātmetru. Tā kā viņu kā labu šuvēju zināja arī ierēdņi, nekādu sankciju nebija.
Medicīnā sāk vēlu
— Vai pati nešauboties izvēlējāties medicīnas māsas profesiju?
— Sākumā nē. Jaunjelgavā esmu beigusi komercskolu un pēc tam strādāju par grāmatvedi dažādās vietās — Dzelzceļa pārvaldē Rīgā, pienotavā, Zemkopības institūtā Skrīveros. Kad apprecējos, Skrīveru dzirnavās vienubrīd biju arī audēja. Tur nopelnīju labu dekrēta atvaļinājuma naudu. Par vienu gatavo lakatiņu maksāja rubli, un nakts laikā 20 tādus varēja noaust. Darbs nebija sarežģīts, jo audām ar elektriskajām stellēm. Gatavo produkciju pēc tam sūtīja uz Krieviju. Ar vīru gan ilgi kopā nepalikām. Cilvēks viņš bija labs, bet patika iedzert.
— Kā tad tomēr pievērsāties medicīnai?
— Man tas iznāca diezgan vēlu. 1963. gadā Ogrē sāku apmeklēt Sarkanā Krusta medicīnas māsu kursus, kuros mācījos divus gadus. Tolaik Latvijā mediķu ļoti trūka. Mācību priekšmeti medicīnā man padevās ļoti viegli, jo viss interesēja un patika. Laikam jau tā medicīnas dzirksts manī bija no mātes, ja tomēr nonācu šajā profesijā. Vēlāk specializējos narkoloģijā un psihiatrijā, pabeidzot speciālus kursus. Tad apguvu arī masāžu. Medicīnā esmu strādājusi tikai Ogres slimnīcā līdz pat 1993. gadam, kad aizgāju pensijā. Sākumā terapijas nodaļā biju injekciju māsa, bet mani interesēja ķirurģija.
— Kas tajā tā saistīja?
— Terapijā slimnieki lielākoties atgriežas, bet ķirurģijā viss mainās. Gadījumi ir dažādi, lai arī darbs krietni sarežģītāks. Vajadzēja piedalīties arī operācijās. Narkozei gan tolaik lietoja tikai ēteri. Tagad medmāsām ir vieglāk strādāt. Mums bija jādara viss, ko tajā brīdī vajadzēja. Atceros, reiz pie manis no uzņemšanas nodaļas pēkšņi atskrēja dežūrārsts un sauca, ka visi ir izbraukumā, bet man jāsteidzoties uz Ogres upes krastu, kur kāds slīkst. Nekad iepriekš nebiju sniegusi pirmo palīdzību, bet bija jāiet un jādara. Galvenais, ka cilvēku izglābām.
Saprotoša paciente
— Pacienti medmāsiņas vērtē arī pēc tā, cik viņām “viegla” roka injicējot. Kā bija jums?
— Nezinu gan, kā bija ar špricēšanu, bet par manu masāžu cilvēki gan priecājās. Nevarēju pat pagūt visus pieņemt, jo nereti uzņēmos papildu pienākumus. Daktere lūdz, lai paņemu vēl kādu slimnieku uz masāžu. Ko darīsi — ņemu arī. Tāpēc tagad no lielās slodzes sāp mugura. Nekad arī nevarēju nosēdēt kabinetā, nezinot, kas notiek gaitenī — vai kādam nav vajadzīga palīdzība, vai jāpieņem agrāk. Centos visiem palīdzēt, un kolēģi palīdzēja man, arī tagad saglabājušās labas attiecības.
— Esat piedzīvojusi laiku, kad medicīna valstī strauji attīstījās un mainījās.
— Manā laikā vēl tik daudz jauninājumu nebija. Vairāk attīstījās anestēzija, izveidoja arī reanimācijas nodaļu. Pakāpeniski slimnīcā ieviesa vienreizējās lietošanas šļirces un sistēmas, bet, tā kā slimnieku bija daudz, bet naudas maz, vienreizējo šļirču nepietika un mēs tās sterilizējām, lai varētu izmantot atkārtoti. Meita medicīnas attīstībā pieredzējusi vairāk.
— Kādi paši mediķi ir kā pacienti?
— Esmu diezgan pacietīga un medicīnas iestādē jūtos kā mājās. Man nav bail no dažādām manipulācijām. Ja esmu slimnīcā, kontaktējos ar citiem slimniekiem palātā, lai palīdzētu vai parunātos, jo šī vide man pazīstama. Satrauc tas, ka veselības aprūpe cilvēkiem kļuvusi dārga un ne visiem viss sasniedzams. Bieži vien domāju arī par to, ka sociālajā jomā valstī vēl daudz kas nav kārtībā. Mēs ģimenē varam paļauties cits uz citu un zinām, kam lūgt palīdzību, bet ir cilvēki, kuriem nav neviena. Varbūt bērni ir, bet kaut kur tālumā. Tomēr ikdienā vajag kādu, kurš palīdz mājas darbos vai zāles atnes. Par to ir jādomā katrā pašvaldībā. Jā, naudas ir maz, bet daudzas lietas var atrisināt bez līdzekļiem. Jābūt pareizai attieksmei.
Meita — medmāsiņa Laila
— Vai arī meitai Lailai ceļš uz mediķes profesiju bijis ar līkumiem?
— Nē, viņa gribēja iestāties Medicīnas institūtā, bet tikt tur bija grūti. Pēc vairākiem mēģinājumiem, kad allaž kaut kā nedaudz pietrūka, aizgāja mācīties uz medicīnas skolu un apguva feldšeres- vecmātes profesiju. Pēc skolas beigšanas sāka strādāt par medmāsu VEF slimnīcā Rīgā, bet pēdējos gados — Latvijas Jūras medicīnas centrā. Tagad štatu samazināšanas dēļ darba viņai nav.
— Vai pati negribējāt kļūt par ārsti?
— Nebija tādas iespējas. Domāju, ka neviens man to arī neļautu, jo māte bija izsūtīta. Kādu laiku Ogrē strādāju kultūrizglītības nodaļā par instruktori. Tur bija kāds vīrietis, kurš ļoti gribēja tikt manā vietā un visādi kaitēja. Beidzot viņam tas izdevās, un man piedāvāja vadīt jaunatvērto klubu Ķegumā. Piekritu, bet tas darbs mani nesaistīja, un es aizgāju projām.
Ada “Jaunā viļņa” zeķes
— Vai arī šūšanas prasmi mantojāt no mātes?
— Tādā meistare kā viņa noteikti neesmu. Kaut ko jau pašuju. Tomēr tik perfekti piegriezt audumu es nevaru. Man vēl saglabājusies viņas šujmašīna. Tagad šuju vienkāršus katūna priekšautus. Ar tiem pa gadatirgiem vai pusi Latvijas esmu izbraukājusi.
— Vai pieprasījums pēc tiem vēl ir?
— Jā. Tikai labāk pērk tumšākos toņos. Adu arī zeķes, un te man ir “Jaunā viļņa” zeķes, jo tās adīju, skatoties šo konkursu. Arī zeķēs ir tādas zilganas svītras kā jūras viļņi.
— Kā par mājas iemītniekiem kļuva divi papagaiļi?
— Putni “adoptēti” no vienas ģimenes, kura brauca projām strādāt. Viņi ir tādi kulturāli, lai arī pa dienu dota diezgan liela brīvība. No rītiem papagaiļi mani modina un vakaros ziņo, kad jāiet gulēt. Viņiem jau bijuši trīs bērnu perējumi. Šogad bija padevies tik jauks papagailēns, ko nosaucām par Fricīti, bet reiz viņš izlidoja pa vaļā atstātām durvīm un prom bija. Mums ģimenē vienmēr ļoti patikuši suņi, un viņi bijuši vairāki.
Neizlaiž nevienu sporta pārraidi
— Zinu, ka aktīvi darbojaties Skrīveru pensionāru biedrībā.
— Kad aizgāju pensijā, kopā ar kori “Baltābele” pagasta pensionāriem sāku rīkot Ziemassvētku pasākumus. Pirmajā reizē domāju, kā nu būs, bet atnāca vismaz 70 cilvēku. Tā es darbojos kādus sešus gadus. Vēlāk nodibinājām pensionāru biedrību, par kuras vadītāju ievēlējām Jāni Īviņu, bet es biju kultūras dzīves vadītāja. Kad kļuva grūtāk ar staigāšanu, nevarēju vairs nokļūt uz valdes sapulcēm, tad atteicos no šī pienākuma. Tagad jau divus gadus vairāk dzīvoju pa māju.
— Kā mājās pavadāt laiku?
— Televīzijā seriālus neskatos, bet nepalaižu garām nevienu sporta pārraidi un priecājos par katru latvieti, kurš kaut ko sasniedzis. Sajūsmināja vieglatlētes Inetas Radēvičas bronzas medaļa tāllēkšanā pasaules čempionātā. Pati neesmu bijusi sportiste, vienīgi galda tenisā savulaik ieguvu otro sporta klasi. Vispār interesējos par visu, arī par mūziku un mākslu. Ja vien būtu manos spēkos aiziet turp, kur vairs nevaru, labprāt apmeklētu izstādes un citus pasākumus. Meita Laila:
— Man māte ir bijusi labākais paraugs un cilvēks, kuram līdzināties un ieklausīties. Tas, ko viņa man devusi, vārdos nav pat izsakāms. Tāda man māte paliks sirdī vienmēr — stipra, gudra un labestīga.
vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Brigita Einberga.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA:
1931. gada 20. novembris,
Jaunjelgava.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā.
DZĪVESVIETA: Skrīveri.
NODARBOŠANĀS: pensionāre.
ĢIMENE: meita Laila.
HOROSKOPS: Skorpions.
VAĻASPRIEKS: joprojām medicīna un sporta pārraides televīzijā.
