Saeima šajās dienās varētu svinēt savdabīgu jubileju. Ceturtdien kā steidzamu otrajā un galīgajā lasījumā tā vienbalsīgi pieņēma jau desmit gadu muļļāto Fizisko personu mantiskā stāvokļa deklarēšanas jeb tā dēvēto “nulles deklarācijas” likumu, kas paredz sākumdeklarēšanās ieviešanu un iespēju legalizēt ienākumus. Jau 2001. gadā žurnālists Jānis Domburs rakstīja: “Nulles deklarācija varētu būt viens no instrumentiem, kas papildinātu vai varētu papildināt līdzšinējo amatpersonu iespējamās korupcijas kontroli. Pirmkārt, visu fizisko personu deklarēšana mazinātu iespējas slēpt īpašumus uz citu personu vārda. Otrkārt, ja deklarēšanai sekotu arī legālās prezumpcijas norma, būtu iespējams sodīt tos, kuru izdevumi pārsniedz ienākumus, arī nepieķerot pie rokas kukuļņemšanā.”
Taču laikam jau taisnība teicienam, ka ar gadiem labāks kļūst tikai vīns, jo desmit gadu viļātais likumprojekts rada šaubas, ka tas ir nogludināts kā olis jūrā. Jau tagad tajā jaušamas daudzas zemūdens klintis.
Likums pamatā paredz trīs nozīmīgas lietas — deklarēšanos, līdzekļu legalizāciju un skaidrās naudas iemaksu kredītiestādēs.
Paredzēts, ka deklarācijas būs jāiesniedz no nākamā gada 1. marta līdz 1. jūnijam, savukārt laiku un veidu, kā iedzīvotājiem būs vienlaikus jāveic skaidrās naudas iemaksa kredītiestādē, noteiks Ministru kabinets.
Likumā noteikts, ka personai deklarācijā norādītā skaidrā nauda, kas pārsniedz 10 tūkstošu latu, būs jāiemaksā kredītiestādē. Šī likuma norma izklausās kā domāta banku lobēšanai — bankas taču gan par naudas iemaksu, gan par tās izņemšanu no konta pēc tam iekasēs samaksu. Skaidrs arī tas, ka uz banku jau neies tantuks ar piecīti, bet “biezais” ar tūkstošiem — tātad “ēsma” laupītājiem. Vai katram noguldītājam banka varēs garantēt apsardzi jeb katram par sevi būs jāgādā pašam? Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis iesaka savai drošībai algot apsargus. Viņaprāt, “tas šobrīd ir maksas pakalpojums”, jo “policija katram potenciālajam noguldītājam blakus neizstāvēs”. Ja jau valsts ir pieņēmusi tādu likumu, tad taču vajadzētu nodrošināt deklarētāju un viņu naudas aizsardzību.
Šim likumam bija jābūt pieņemtam pirms 20 gadiem. Tad rožu un tulpju audzētājiem naudas būtu bijis par maz, lai “prihvatizētu” visu pārtikas rūpniecību, izlaupītu un iztirgotu tās vērtības, kas Latvijai būtu devušas iespēju normāli attīstīties pēc izstāšanās no Padomju Savienības. Un pilis Jūrmalā, Baltezerā, Pierīgā un citur nebūtu saceltas par nezināmas izcelsmes naudu.
