Valsts svētkos pa tālruni zvanot kādai attālai radiniecei, gaidītā priecīgā apsveicinājuma vietā viņas balsī sadzirdēju vāji apvaldītas raudas.
Valsts svētkos pa tālruni zvanot kādai attālai radiniecei, gaidītā priecīgā apsveicinājuma vietā viņas balsī sadzirdēju vāji apvaldītas raudas. Neesot par ko priecāties. Kaut lielāko daļu mūža nostrādājusi vienā rūpnīcā, tieši pirms svētkiem paziņots par atbrīvošanu no darba. Produkcijai samazinājies noiets, un vairākiem desmitiem strādnieku jāmeklē cita darbavieta.
Šai sievietei, tāpat kā citiem viņas darbabiedriem, kuri līdz šim iztikuši no algas līdz algai, nav aptverams, kā turpmāk dzīvot. Iekrājumu nav, līdz bezdarbnieka pabalsta noformēšanai arī no kaut kā jāpārtiek. Taču trakākais ir nenokārtotie komunālie maksājumi, kuri iekrāsies un kā nepanesams slogs vilks uz leju arvien vairāk un vairāk. Tad vēl līzingā iegādātā veļasmazgājamā mašīna un lielais stūra dīvāns. Kā lai samaksā par šīm precēm? Patiesībā šai ģimenei darba zaudēšana ir katastrofa, jo sievietes vīrs jau ir bezdarbnieks. “Ko man darīt?” jautāja radiniece, un man nebija padoma. Jo mēs jau neviens laikus nedomājam par to, kā būs tad, ja paši nonāksim līdzīgā situācijā.
Pagājušajā nedēļā lasīju “Latvijas Krājbankas” Tautsaimniecības procesu analīzes grupas veikto aprēķinu izklāstu. Speciālisti aprēķinājuši, ka Latvijā vidējo valsts iedzīvotāju no bankrota šķir tikai viena mēnešalga. Tiklīdz šī garantētā ienākuma nav, cilvēka ierastā dzīve apstājas un pat strauji virzās uz leju, jo gandrīz katrs taču dzīvojam “uz kredīta”. Tātad alga mums ir nevis ienākumu avots, bet gan līdzeklis dažādu kredītu, līzingu, īstermiņa aizdevumu atmaksai. Un gadā Latvijas iedzīvotāji noslēdz ap pusmiljonu šādu līgumu.
Mēs, protams, gribam dzīvot tāpat kā ārzemēs, kur visa dzīve norit “uz nomaksu”. Taču pagaidām nesamērojami ir mūsu un viņu ienākumi. Piemēram, Amerikā vidējo iedzīvotāju no bankrota šķir trīs mēnešalgas. Tātad, zaudējot darbu, cilvēkam būs vismaz trīs mēnešu iekrājumi laikam, kamēr izdodas atrast citu darbu, arī nauda kredītu kārtējiem maksājumiem.
Bankas šobrīd maina “politiku” un ne tikai dāļā aizdevumus pa labi un pa kreisi, bet arī aicina kaut ko iekrāt nebaltām dienām. Taču diezin vai šo aicinājumu sadzirdēs tie, kuri knapi iztiek no algas līdz algai, un arī tie, kuri jau reiz krājuši, bet viss beidzies kā tajā dziesmā: “Ko krāj un taupa taupītājs, to paņem laupītājs…”. Ja ne tiešā veidā, tad valsts monetārās politikas vai privātbanku darbības rezultātā.
