Trijās dienās nobraucot teju 3000 kilometru un šķērsojot četru valstu — Lietuvas, Polijas, Čehijas un Austrijas — robežas, lai nokļūtu galamērķī Vīnes vecpilsētā, ceļā gūtie iespaidi manī raisīja pārdomas. Neesmu vīlusies lielpilsētu burvībā, cilvēkos un Vīnes greznumā. Pārsteidza Austrijas lauki, nelielie apdzīvotie ciematiņi, kas rindojas viens aiz otra.
Kopīga tikai platība
Lietuvas lauki, šķiet, nemaz neatšķiras no Latvijas — tajos bieži redzami ganāmpulki, arī tīrumi tādi paši. Pa gabalu var pamanīt, kuram zemes pleķim ir kārtīgs saimnieks, kuram tāda nav vispār. Lauku ceļmalas visbiežāk nekoptas, aizaugušas ar garu zāli gan Latvijā, gan Lietuvā. Braucot cauri Polijai un Čehijai, samērā maz redzēju no īstiem laukiem, lielākoties šķērsojām pilsētas. Joņojot pa automaģistrāli, Čehijas ceļmalās labi pamanāmas bija prāvās apiņu plantācijas un pie tām — lielas alus reklāmas. Šie apiņi noteikti domāti reklamētā alus brūžiem.
Šķērsojot Čehijas un Austrijas robežu, meklējām taisnāko ceļu, kā nokļūt līdz naktsmājām Hercogbirbaumā, tāpēc nogriezāmies no lielceļa. Šie pārdesmit kilometru līdz naktsmājām man sagādāja vislielāko pārsteigumu un gandarījumu visa brauciena laikā. No Hercogbirbaumas līdz Vīnei atlika aptuveni 60 kilometru, ko mērojām otrajā dienā, bet šo apdzīvoto vietu platības ziņā pielīdzinu Zalvei vai Pilskalnei. Taču platība arī ir vienīgā, kas šīm vietām varētu būt kopīga.
Mājas pagalms vien savējiem
Kamēr nokļuvām līdz naktsmītnei, izbraucām cauri aptuveni desmit šādām mazītiņām apdzīvotajām vietām, kuru nosaukumus pat nepūlējos paturēt prātā. Apdzīvoto vietu centros bija vien dažas ieliņas — glīti noasfaltētas vai nobruģētas, mājiņas cieši saspiedušās cita pie citas. No ielas puses svešiniekiem un garāmbraucējiem redzama tikai namiņa fasāde — mazītiņi lodziņi, nelielas ieejas durvis, pie kādas, kur ir arī neliels zemes pleķītis, ierīkota puķudobe.
Visa privātā dzīve — pagalms — austriešiem ir ēkas otrā pusē, cītīgi un pamatīgi noslēpts no svešām acīm. Šķiet, būvējuši ar moto: “Mana māja, mans cietoksnis”. Pilnīgs pretstats ainai, ko vērojam Latvijā — ja kaimiņš vai garāmbraucējs neredzēs manu lepno baseinu, jauno zāles pļāvēju, izcilo puķudobi vai moderno nojumi, tad tam vispār nav nekādas jēgas. Mājiņas nokrāsotas priecīgās krāsās — dzeltenā, rozā, violetā un zilā, arī baltā, kas man šķita neierasti.
Izsmalcināts
minimālisms
Vēl viens pārsteigums — mazajās ieliņās neredzēju nevienu cilvēku, kaut bija pēcpusdiena. Ielas klusas, tukšas, sakoptas. Katrā nelielajā apdzīvotajā vietā bija skola, baznīca un lielas autobusu pieturvietas, kas liecina, ka te ir regulāra sabiedriskā transporta kustība. Neviena veikala! Izsmalcināts minimālisms — tā varētu visprecīzāk raksturot redzēto. Tikai izbraucot cauri apdzīvotajām vietām, prom no centra, kur ceļš tālāk aizved uz lielām lauku sētām, redzēju dzīvību pagalmā. Vislielāko sajūsmu manī raisīja tīrumi. Cik tālu skatiens sniedzas uz visām četrām debespusēm — lauki sakopti, apstrādāti, visur kaut kas aug. Spilgti dzeltenie saulespuķu lauki mijas ar sulīgi zaļo kukurūzu, kartupeļu plantācijām un labību, kas jau pilnbriedā. Protams, arī Latvijas lauki un pļavas vasarā ir skaistas, taču būtiskākā atšķirība, ka Austrijas laukos neredzēju nevienu aizaugušu, pamestu, nekoptu vai neapstrādātu lauku, kas Latvijā ir ik uz soļa. Tie apsēti līdz pat ceļam, šķiet, zemniekam žēl pat pusmetru atstāst neapstrādātu.
Lopus nekur neredz
Braucot kilometru pēc kilometra arvien tālāk, gaidīju, kad beigsies ideāli asfaltētais ceļa segums, kas arī labots, taču “ielāpi” vien tikai redzami. Par lielu pārsteigumu asfaltam nebija ne sākuma, ne gala, tas nebeidzās un nesākās pie apdzīvotās vietas nosaukuma — asfaltētais ceļš ielocījās katras saimniecības pagalmā. Par ko tādu Latvijā neuzdrošināmies pat sapņot. Neredzēju nevienu aizaugušu grāvi, nevienu latvāni, nevienu papīru uz ceļa, nevienu izdemolētu vai pamestu saimniecību lauka vidū. Interesanti, bet laukos neganījās arī neviens govju, aitu vai zirgu ganāmpulks, zeme izmantota tikai dažādu kultūru audzēšanai. Turpat ir visa lauku saimniecībās nepieciešamā tehnika, lai no sēklas iegūtu gatavu produkciju, lai to glabātu un pārstrādātu.
Ceļa vienkārši nav
“Staburaga” žurnālistu ikdiena saistīta ar Aizkraukles, Jaunjelgavas, Kokneses, Skrīveru, Pļaviņu, Neretas, arī Vecumnieku novada regulāru apciemošanu. Esam pieraduši, ka asfaltēti ir tikai lielie ceļi, pilsētu un novadu centri, priecājamies, ja lauku ceļi ir izbraucami visos četros gadalaikos, un esam gandarīti, ja nomaļākās lauku sētās izdodas ar automašīnu ieripot pašā pagalmā, nevis pāris kilometru mērot kājām, jo ceļa līdz mājām vienkārši nav.
Pēdējos gados, iebraucot Pilskalnē vai braucot cauri Zalves centram, sirds sažņaudzas bezcerībā, jo pamestība un nolemtība iznīcībai jūtama ne tikai no cilvēkiem, to dveš pussabrukušās mājas, fermu jumti, drupas no kādreizējām saimniecības ēkām. Skolu vairs nav ne tikai šajās vietās, daudzviet Latvijā, un katru gadu tikai turpinās mazo lauku skolu “reorganizēšana”. Pilskalni neatlaidīgi, metru pa metram, katru gadu arvien uzstājīgāk un bezbailīgāk okupē latvāņi. Pirms pāris nedēļām, braucot garām Daudzevai, savus baltos un cēlos lietussargus pretī saulei latvāņi lepni bija izslējuši laukā iepretim Daudzeses pamatskolai, un tas ir tikai laika jautājums, lai tie izplatītos tālāk. Lauku putekļainie, bedrainie un nelīdzenie ceļi mijas ar aizaugušām ceļmalām, kur vietām alkšņi jau “izlīduši” uz ceļa. Mēs esam pie tā pieraduši un jau uzskatām — citādi nemaz nevar būt! ◆
