Kādā nedēļas nogalē Klintaines pagasta Vīnakalnā “Staburags” ieraudzīja paraplanieristus. Šai nodarbei piemērotu kalnu.
Kādā nedēļas nogalē Klintaines pagasta Vīnakalnā “Staburags” ieraudzīja paraplanieristus. Šai nodarbei piemērotu kalnu Latvijā ir ļoti maz, tāpēc puiši meklē labākās nogāzes. Aizkraukles rajonā paraplanieristus ļoti bieži var sastapt arī Skrīveru pilskalnā, netālu no “Klidziņas”.
Braucot pa Rīgas—Daugavpils šoseju garām Vīnakalnam Klintaines pagastā un redzot virs kalna planējošos krāsainos paraplānus, neviļus gribas piebremzēt un lūkoties debesīs. “Staburags” kādā saulainā sestdienā piestāja kalna pakājē, lai iepazītos ar lidotājiem.
“Spārnos” arī aizkrauklietis
Vīri labprāt stāstīja par savu klubu “Spārni” un paraplanierismu, aktīvo atpūtu un sportaveidu. Kluba vadītājs Andris Roze un valdes loceklis Andrejs Puķītis stāsta:
— 2002. gadā, kopā trenējoties un risinot dažādas ar lidošanu saistītas problēmas, radās doma dibināt klubu, lai lidotu un dotu arī citiem iespēju nodarboties ar aviosportu. Aizritēja aptuveni gads, kamēr klubu apstiprināja. Sākumā bijām trijatā, bet nu klubā pastāvīgi darbojas deviņi cilvēki. Kļūt par “Spārnu” biedru vēlas arī aizkrauklietis Māris Pilmanis, kurš ar paraplanierismu sāka nodarboties šogad.
Lido Klintainē un Skrīveros
Viena no iespējām, kā pacelties gaisā ar paraplānu, ir skrienot lejā pa nogāzi, tāpēc lidotāji braukā pa Latviju, meklējot piemērotus kalnus. Aizkraukles rajonā paraplanieristi iecienījuši Skrīveru pilskalnu netālu no “Klidziņas”.
Pa ceļam no Gaiziņa “Spārnu” puiši ievērojuši arī Vīnakalnu un braukuši to izmēģināt. Pagājušajā gadā te sāka ierīkot kalnu slēpošanas trasi, taču darbus pārtrauca. Kamēr nav uzvilktas pacēlāja troses, kalns ir piemērots lidošanai. Kluba biedri brauc trenēties arī uz Pedvāli, Inciemu un Jūrkalni.
Piecos klubos simt lidotāju
Paraplanieristi spriež, ka tieši piemērotu nogāžu trūkuma dēļ Latvijā ir tik maz cilvēku, kuri nodarbojas ar šo lietu. Izveidoti tikai pieci klubi, kuros ir aptuveni 100 lidotāju. Iespējams, šo cilvēku loku ierobežo arī samērā dārgais ekipējums. Labs spārns maksā vairākus tūkstošus eiro, taču vajag arī stiprinājumus, kombinezonu, piemērotus apavus, ķiveri, mugursomu, kurā cilvēks sēž lidojuma laikā. Somā ir arī rezerves izpletnis lidojumiem pārāk lielā augstumā, jo paraplāns neveic izpletņa funkcijas.
Vienkārši — tikai no malas raugoties
Kluba “Spārni” vadītājs Andris Roze saka:
— Mūsu klubs ir kā atspēriens cilvēkiem, kuri vēlas realizēt sapni lidot. Visiem asu izjūtu cienītājiem iesaku: nemēģiniet mācīties lidot ar paraplānu paši! No malas viss izskatās vienkārši, taču patiesībā tas ir diezgan sarežģīti un bīstami. Pirms kāds nolēmis mācīties lidot, lai sazinās ar jebkuru vieglās aviācijas klubu Latvijā. Var pat nepirkt savu spārnu, sākumā var izmantot kāda kluba biedra ekipējumu.
Ar propelleri kā Karlsons
Kad jautāju, kāda ir sajūta, atraujoties no zemes, kluba puiši piedāvā arī man ietērpties kombinezonā un pamēģināt, taču es bailīgi atsakos. Viņi atklāj: “Ja cilvēks kādreiz sapnī ir lidojis, tad, paceļoties gaisā ar paraplānu, šo izjūtu var baudīt realitātē. Piemērotos laika apstākļos, prasmīgi vadot spārnu, pilots var lidināties pat stundu un piezemēties izvēlētajā vietā. Ārzemēs pat notiek sacensības par precīzāko piezemēšanos.
Ar paraplānu var lidot visu gadu — gan ziemā, gan vasarā. Gaisā var pacelties, skrienot no kalna, ievelkot ar trosi vai ar nelielu uz muguras piestiprinātu motoru ar propelleri, kas atgādina Karlsona “ekipējumu”.
