Vietalvieti Ausmu Melbārdi no “Lejas Benckalniem” redakcijā pazīst. Savulaik esam stāstījuši par viņas gaitām izsūtījumā Sibīrijā. Pēc viņas ierosinājuma tapusi vēl viena otra publikācija. Bet šoreiz viņa atnāca ciemos, lai izstāstītu neparastu stāstu, pierādījumam pievienojot fotogrāfijas.
Tās uzņemtas jau pavasarī, bet Ausmas kundze gaidījusi, kamēr filmiņai kadri beigsies, tāpēc tik novēlots šis brauciens uz redakciju.
Āliņģī karina zivis
Viss sācies ar to, ka pirms astoņiem gadiem saimnieki piemājas dīķī ielaiduši mazu līdaciņu. Tā viņa tur dzīvojusi un augusi. Ielaistas dīķī arī citas zivis, visvairāk — foreļu. Pēc dažiem gadiem saimnieki apjautuši, ka foreles kaut kur pazūd. Vienotrreiz redzēta pazibam līdakas mugura. Skaidrs — zaļsvārce paaugusies un foreles “liek uz kārā zoba”!
Centušies izmakšķerēt līdaku gan vasarā, gan ziemā. Āliņģos pat zivis uz āķa kāruši, bet — nekā. Līdaka vienmēr izrādījās viltīgāka un uz ēsmas neuzķērās.
Kamēr meitas pirtī
Ausmas kundze labi atceras to līdakai liktenīgo dienu. — Tas bija šopavasar 10. aprīlī. Bija silta, saulaina diena. Meitas Solvita un Sigita no dīķa ar grābekli vilka ārā atmirušos augus un grāba sauso zāli piekrastē, — atceras Ausma Melbārde. — Vīrs todien bija mežā un vāca malkai kritušos kokus. Nākdami mājās, abi ar znotu vēl runājuši, kā lai to lielo līdaku izdabū no dīķa ārā.
Meitas tad jau pērās pirtī. Znots Ingars Placēns ar savu paziņu Gunāru Lejiņu gāja gar dīķi un ieraudzīja: sausajā zālē valstās līdaka! Tāda pamatīga, resna. Pati iznākusi ārā no dīķa! Znots līdaku tūlīt nesa uz pirti rādīt meitām.
Tādi brīnumi pirmo reizi
Meitas sākumā nenoticēja, ka tā var notikt, un tincināja vīrus, kā viņi pie līdakas tikuši. Solvita taču šo līdaku bija centusies izmakšķerēt divus gadus! Tādus brīnumus es piedzīvoju pirmo reizi mūžā. Kādreiz pati biju liela makšķerniece un varenākos lomus vilku bērnībā Sibīrijā. Šī līdaka svēra 6 kilogramus 900 gramu un astoņu gadu laikā bija izaugusi 90 centimetru gara. Lūk, kur bija “pazudušas” mūsu forelītes!
***
Ausmas kundzei 17. aprīlī bija dzimšanas diena. No līdakas iznāca varens cienasts. Ikrus viņa sasālīja, bet līdakas gaļu samala kopā ar speķi un ar kotletēm cienāja viesus. Iznāca pusdienas divām dienām.
“Staburags” tagad ir neziņā — pieņemt šo zivi kā pieteikumu konkursam vai nē, jo tā taču nav makšķerēta, bet pati iznākusi krastā! Un nekas tamlīdzīgs konkursa noteikumos nav paredzēts… Kā domājat jūs?
