Cilvēki Latvijā acīmredzot ir slinki vai neuzņēmīgi — šāds secinājums man kārtējo reizi rodas pēc veikala vai kāda publiska pasākuma apmeklējuma, kur nopērkamas nelielas spēļlietiņas vai našķi bērniem. Tāpat kā daudziem vecākiem, arī man nav žēl mazuļiem iegādāties šādas preces, kas nemaksā dārgi — līdz latam.
Tas nekas, ka tās nekalpo ilgi, bet tobrīd bērnam rada interesi un prieku. Vienmēr gan apskatos, kur šādas preces izgatavotas, un visbiežāk norādītā ražotājvalsts ir Ķīna. Dažos gadījumos Polija, Vācija, arī Lietuva, bet Latvija — nekad. Apģērbs, kosmētika un citas preces, ko pērkam Latvijas veikalos, atvestas no līdz pat 10 000 kilometru attāluma.
Pēdējā laikā mēs arvien vairāk runājam, ka Latvija kļuvusi par tirgotāju valsti, lai arī šī īpašība latviešiem nekad nav bijusi raksturīgākā. Akūti trūkst ražošanas. To var redzēt arī Aizkraukles pusē, jo uzņēmumi, kuri pēckrīzes laikā veidojušies kā sēnes pēc lietus, biežāk tomēr saistīti ar tirdzniecību. Tajā pašā laikā brīvo ražošanas nišu joprojām ir tik daudz, kaut vai “nieki” par latu bērniem. Vai tiešām šādas produkcijas ražošana ir tik dārga, neizdevīga un pa spēkam tikai izmanīgajiem ķīniešiem vai kaimiņvalsts pārstāvjiem? Veikalos pērkam arī pārtikas produktus, kas pēc mūsu pašu uzņēmumu pasūtījuma top rūpnīcās Igaunijā un Lietuvā. Skumji, ka tur var, bet Latvijas cilvēki darba vietas meklē ārvalstīs.
Joprojām man paradoksāli šķiet, ka preces paliek lētākas, ja tās “izmet loku” līdz Ķīnai un tad atgriežas Latvijā. Kādai manai paziņai ir savs bizness, un viņa pārdod arī dažādus suvenīrus. Tiem ir pašu izstrādāts dizains, bet ražoti Ķīnā. Kāpēc tā? Viņa stāsta, ka Latvijā ražošana ir krietni dārgāka, kas galaprodukta cenu palielina divtik, jo uzņēmēja vēlas arī nopelnīt. Šāda matemātika ir saprotama, bet, redzot uz Latvijas produkta uzrakstu “Ražots Ķīnā”, tas vairs nešķiet pievilcīgs. Turklāt, jo vairāk pirksim šīs preces, jo tālāk būs jābrauc tās ražot.
Ar interesi esmu papētījusi arī dažādos amatnieku darinājumu tirdziņos piedāvāto. Tas nenoliedzami ir plašs (lai gan nereti šķiet arvien vienveidīgāks), bet cenas bieži vien liek atturēties no pirkumiem. Saprotama cilvēku vēlme saņemt samaksu par savu darbu, bet šķiet, ka, izgatavojot vienu masīvkoka galdu, amatnieks ar to vēlas nopelnīt visam mūžam. Cilvēkus šobrīd neiekārdināt tikai ar roku darbu, kam jārada vīzija par augstu kvalitāti. Tas vairāk der ārzemju tūristiem gan Latvijā, gan citās valstīs. Ikdienā cilvēkiem vajag arī ko lētāku. Konfektes ar grabuli no Ķīnas maksā pārdesmit santīmu, bet Latvijā ražots našķis vismaz latu. Vecāku izvēle bieži vien nosliecas par labu cenai. Ne jau visiem tāpēc Latvijā jākļūst par ražotājiem, bet mums taču pietiek gudru un uzņēmīgu cilvēku, kuri šādā veidā var palīdzēt sev un valsts ekonomikai.
