Vakarrīt Latvijas televīzijas 1. programmas rīta raidījumā kāda kundze stāstīja par lauksaimniecības skaitīšanu.
Vakarrīt Latvijas televīzijas 1. programmas rīta raidījumā kāda kundze stāstīja par lauksaimniecības skaitīšanu. Ar skaitļiem raksturoja situāciju Latvijas laukos. Stāstīja, cik valstī zemnieku saimniecību, cik no tām ražo tikai pašu patēriņam, cik pārdošanai, cik zemes privātīpašumā un cik vēl tikai lietošanā. Tikai izrādās, ka visi šie dati ir par… 2001. gadu!
Centrālā statistikas pārvalde vakar Rīgā prezentēja grāmatu par 2001. gada lauksaimniecības skaitīšanu. Ļoti “operatīvi”! Skaitīšana notika mēnesi, bet divus gadus vajadzēja, lai savākto informāciju apkopotu grāmatā. Latvija jau nav plašā Krievzeme, kur saimniecības skaitāmas miljonos.
Dzīvojam tādā laikā, kad situācija mainās ne pa gadiem, bet pa mēnešiem. Divos gados nomainījušies vairāki zemkopības ministri, dažādu likumu un lēmumu, kas ietekmē lauksaimnieku darbu, grozījumus apstiprina vairākas reizes gadā, Uzņēmumu reģistrā ik dienu kāda saimniecība nāk klāt un kādu likvidē. Kas notiek, ja pēc divus gadus veciem datiem prognozē, piemēram, nodokļu ieņēmumus vai ko citu? Tad nav brīnums, ka, šādi rēķinot, sākumā ir iztrūkums, bet pēc tam pārpilde, un beigās iznāk juceklis.
Sen pagājuši padomju laiki, kad visu plānoja piecgadēs, kolhozu, saimniecību un lopu skaitu noteica valdība. Visu varēja prognozēt pāris gadu uz priekšu, un nekas nemainījās.
Prātīgāk katru gadu apkopot dažādu dienestu sniegtās ziņas, kas reālo situāciju laukos parādītu labāk. Ikviena iestāde, tāpat kā zemnieks, pārskatu par paveikto taču gatavo katru mēnesi. Lieki tērēt naudu pētījumiem, kuri pēc diviem gadiem varbūt tikai daļēji atbilst patiesībai.
