Neražas, zemu cenu, pārdomas raisošs — tāds bijis šis gads dažādu nozaru lauksaimniekiem, jo īpaši graudkopjiem. Visi kā viens gan teic: plinti krūmos nemetīs, jāstrādā, lai nākamais būtu labāks. Katram ir savas, konkrētas ieceres, un to piepildījumam viņi strādā jau tagad. Par aizejošo gadu un nākotnes iecerēm stāsta divi pieredzējuši Aizkraukles puses zemnieki.
Kur nevar sēt, var lopus ganīt
Ansis Saliņš no Pļaviņu novada Vietalvas pagasta saimniecības “Iesalnieki 1”, jautāts par šī gada būtiskāko, teic, ka, mācoties no kļūdām, apdrošinājis visus ziemāju sējumus. Gads kā graudkopim nav bijis spīdošs, un pat apzīmējums “ļoti pieticīgs” ir par maigu, īpaši attiecinot uz ražas novākšanas laiku. Tas gan liek sarosīties, koncentrēties, lai nākamā gada raža segtu šī gada zaudējumus. Ansis teic, ka augkopībā divi vienādi gadi nemēdz būt, un labi, ja ir resursi, ar kuriem manipulēt. Vai mainīgo laika apstākļu dēļ nav pienācis laiks pievērsties arī citiem darbības virzieniem? Vietalvas puses zemnieks teic, ka saimniekošanu restrukturizējuši viņa brāļi Lauris un Vairis, pievēršoties gaļas lopu audzēšanai. Lauris šim mērķim pašlaik atjauno kūti. Saņemot atbalstu jaunajiem zemniekiem, iegādāti šķirnes lopi un pašlaik viņu skaits sniedzas pāri simtam. Tieši liellopu audzēšana ir otra produktīvākā nozare, kas lietderīgi ļauj izmantot to Vietalvas pusē esošo zemi, kas nav piemērota graudkopībai. Ansis apsverot iespēju audzēt tā sauktās netradicionālās lauksaimniecības kultūras — kā linus, kaņepes, griķus vai dažādus zālājus. Tad lietderīgi izmantotu kombainu resursus, kā arī sadalītu saimniekošanas riskus. Šis gads pierādījis, ka lietderīga ir griķu audzēšana. Ienesīgs bizness ir kaņepju sēklu audzēšana, jo to iepirkuma cena svārstās ap 1,5 tūkstošiem eiro par tonnu. Ja labi apstākļi, no hektāra var nokult ap 500 kilogramiem. Ar kaņepju audzēšanu nodarbojas vairāki Aizkraukles puses zemnieki, piemēram, Raitis Ungurs Kokneses novadā, un rezultāti līdz šim nav pievīluši. Ansis teic, ka eksperimentam nākamgad varētu iesēt, piemēram, linus. Modernizācijas jeb ieguldījumu materiālajos aktīvos plāno iegādāties sējmašīnu.
Decembra mitrums ir rapsim nāvējošs
Juris Smirnovs, Neretas novada Zalves pagasta saimniecības “Pumpuri” saimnieks, teic, ka par jaunu ēku būvēšanu, tehnikas iegādi vismaz pašlaik nedomā. Viss nepieciešamais ir, tajā skaitā pērn uzceltais 1200 m2 lielais šķūnis un tehnika.
Rosinu viņu domāt par darbības dažādošanu, pievēršanos mazāk populāru kultūru audzēšanai, piemēram, griķiem, kaņepēm, liniem. Juris ir skeptisks un teic, ka, pirmkārt, tas nav tik vienkārši, otrkārt, Latvijā ir mazs noieta tirgus šādiem specifiskiem produktiem, savukārt uz Eiropu tik maz vest neatmaksājas, vajag simtiem tonnu. Kādu gadu Latvijā bija sinepju sēklu audzēšanas bums, un zinu kādu mūsu puses zemnieku, kurš pēc tam gadiem nevarēja pārdot to, ko vienā rudenī iekūla.
Līdzīgi kā citi viņa aroda brāļi graudkopji, viņš atbalsta sējumu apdrošināšanu. Tas ir īpaši svarīgi, ja saimniecībai jāmaksā bankas kredīts. Jāņem vērā noteikums, ka apdrošināšana ir spēkā līdz graudu pilngatavībai. Tāpēc pagājušajā sezonā, kad labības kulšanu traucēja laika apstākļi, apdrošināšana ražas zaudējumus nesedza. Apdrošināšanas līgumā ietilpst kailsals, izsušana, krusa, lietusgāzes un tamlīdzīgas stihijas.
Skaidrs, ka gads nav bijis labs, jo nebija neviena faktora, kas būtu labvēlīgs graudkopim. Vienīgi sējumi pārziemoja salīdzinoši labi. Vēlāk viena vienīga melnā strīpa ar kaprīzu vēsu un sausu pavasari, karstu vasaras pirmo pusi, kā dēļ minerālmēsli uz augiem principā neiedarbojās. Graudu briešanas laiks — jūlijs, augusts — bija pārāk lietains. Tādēļ ražas novākšana bija ar milzu zaudējumiem — nācās pat trīs reizes vairāk nekā parasti darbināt kalti. Lietus dēļ kult sāka vēlāk, tāpēc lielu daļu nenokūla vispār. Ražas kvalitāte bija zema, un tikai 36% no visa nokultā pārdeva kā pārtikai paredzēto, pārējais — lopbarība.
Neviens nav palicis bagāts, lēkājot no viena grāvja otrā, tāpēc nav prāta darbs pēkšņi mesties uz citu kultūru audzēšanu — atzīst Juris un turpina: “Graudus audzēju 18 gadus, un līdz šim nav bijis tā, ka divus gadus pēc kārtas nav ražas. Bijušas arī pirmajā brīdī absurdas situācijas, kad ziemā kailsals nokoda visus 300 hektāru sējumus, tomēr rudenī tas gads bija ar vislielāko peļņu. Toreiz izeja bija ārzemēs pirkt dārgu — par 600 latiem tonnā — kviešu sēklu. Risks liels. No 500 hektāriem vairāk nekā 400 apsēja ar vasaras kviešiem. Labvēlīgo laika apstākļu dēļ vidējā raža bija ap 6 tonnām no hektāra. Saulainais augusts ļāva tikpat kā nedarbināt kalti, un togad biržā kviešiem bija ļoti laba cena. Daudzi gan izvēlējās neriskēt, izsalušos laukus pavasarī neapsēja, atstāja papuvē un dzīvoja tikai no subsīdijām, ar kurām tik tikko varēja savilkt galus kopā.
Jautāju Jurim par šībrīža situāciju, kad vienu nedēļu gaisa temperatūra ir +9 un otru — -9 grādi? Viņš teic, ka pašlaik lielākas raizes ir par pārlieku lielo mitrumu. Tas ziemas rapša sējumiem ir nāvējošs, un saimniecībā aptuveni trešdaļa rapša sējumu tagad visu laiku ir zem ūdens, jo meliorācijas sistēmas netiek galā ar lielo nokrišņu daudzumu. ◆
