Mērdzenes pagasta Kreiču purvā mums steidzami bija jāieņem kaujas pozīcijas.
Nobeigums. Sākums 15. marta numurā
Tikai putni
Mērdzenes pagasta Kreiču purvā mums steidzami bija jāieņem kaujas pozīcijas. Sakarniekiem, īpaši telefonistiem, te bija labi, jo nebija, kas bojā līniju. Novērošanas punktu izvēlējāmies izdevīgā vietā, taču nebija bunkura, kur atpūsties. Arī krievus nekur nemanīja, vienīgi putnu bija daudz.
Pēc dažām dienām pamanījām krievu izlūkus. Pa telefonu ziņojām baterijai, tūdaļ atskanēja dažas zalves, un atkal viss apklusa.
Vai patiesība?
Pēc pavēles saņemšanas devāmies uz Barkavu. Pa ceļam mežā redzējām baigus skatus, stāstīja, ka latviešu leģionāriem nogrieztas ausis, deguns. Vai tā bija patiesība? Iespējams, propaganda. Gājām vairākas diennaktis, netālu no Barkavas ieņēmām kaujas pozīcijas pie kādām lauku mājām, kur esot redzēti krievu izlūki. Pozīcijas bieži mainījām, jo noteiktas frontes līnijas nebija. Artilērija šāva pēc izlūku sniegtajām ziņām un kara kartēm. Krieviem pa Lubānas klāniem bija iespēja pietuvoties tālu mūsu aizmugurē. Laime, ka viņiem nebija smago ieroču.
Draud ielenkums
Pēc neilga laika ienaidniekam izdevās ielauzties vācu pozīcijās pie Varakļāniem. Tur bija mūsu vieglā artilērija, arī kājnieki. Pie Varakļāniem krievi laida darbā “katjušas”. Notika ļaunākais — mums draudēja ielenkums. Klīda valodas, ka krievi ir pie Pļaviņām. Mēs steidzami atkāpāmies uz Meirāniem, jo tur bija tilts pār Aivieksti. Atkal ieņēmām pagaidu pozīcijas netālu no upes, izšāvām dažus šāviņus, jo krievi gatavojās forsēt Aivieksti. Varēja spriest, ka viņu spēki pagaidām bija pamazi.
Vēro no ūdensdzirnavām
1944. gada augusta otrajā pusē atkāpāmies uz Cesvaini, kur izveidojām labas pozīcijas. Lielgabali bija Kraukļos, bet otra rezerves pozīcija — Grašos. Frontes līnija izveidojās pa dzelzceļu Madona—Gulbene. Mūsu novērošanas postenis un kājnieki bija apmetušies kādā augstienē netālu no pilsētas, vecajās ūdensdzirnavās. Otrs novērošanas punkts bija augstā, iespējams, Nesaules kalnā. Leģionāri fronti noturēja, toties vācu divīzija, kas bija mums pa labi, to nespēja, līdz ar to krievi ielauzās samērā tālu. Caur Madonu viņi iegāja Ērgļos, un tur kaujas turpinājās vairāk nekā mēnesi. Pie mums pagaidām bija klusums. Mēs sabūvējām labas pozīcijas un drošus bunkurus. Klīda valodas, ka te būšot jāpārlaiž ziema. Par smagajām kaujām pie Ērgļiem liecināja smago ieroču duna visu diennakti, izklausījās, ka šīs kaujas notiek mūsu aizmugurē.
Iet bojā gan cilvēki, gan zirgi
1944. gada 23. septembrī saņēmām pavēli steidzami atkāpties uz Līgatni. Tūlīt naktī cauri Raunai tikām uz Vidzemes šosejas, bet tad radās cita nelaime: atkāpās arī vācu vienības no Igaunijas. Uz šosejas veidojās sastrēgumi, tad krievi laida darbā aviāciju, un mums radās lieli zaudējumi. Bojā gāja gan cilvēki, gan zirgi.
Pie Līgatnes saņēmām jaunu pavēli — jāierodas Morē un jāieņem pozīcijas netālu no Mores muižas Nītaures ceļa malā. Šis apvidus ir kalnains, te bija daļēji izbūvēti aizsardzības bunkuri, bet nekas nebija pabeigts. Nākamajā dienā krievi jau tuvojās Morei no Nītaures puses. To mēs redzējām, bet atkal parastā nelaime — nebija munīcijas, cik bija, to likām lietā, citas baterijas darīja to pašu. Redzējām, ko spēj precīzi šāvieni: dega mašīnas, un kājnieki slēpās grāvjos.
Solīt sola, bet nedeva
Tā kā mums nebija munīcijas, bijām spiesti atkāpties līdz pat Rīgas pievārtei, kur bija paredzēts aizstāvēt Rīgu. Šo vietu sauca “Acone”. Tā ir dzelzceļa stacija Ērgļu līnijā. No pavēlniecības saņēmām solījumu, ka munīciju piegādāšot, cik vien vajadzēs, bet piepildījās vecais teiciens: “Solīt sola, bet nedeva”.
Trāpa bunkurā
Pie Acones mūsu 11. baterija cieta lielus zaudējumus — uzreiz gāja bojā četri lielgabala apkalpes vīri. Ap desmit vīru un daži pajūgi bija norīkoti bunkura būvē Juglas malā. Bunkurs bija gandrīz gatavs, četri vīri jau beidza rakt bedri, kad krievi tajā iemeta smago lādiņu. Visi racēji uzreiz bija pagalam.
Piedalījos kritušo apglabāšanā. Noplēsām no šķūņa dēļus, sanaglojām divas lielas kastes un pa diviem katrā kastē ielikām kritušos. Netālu lauka malā viņus aprakām un pēc tam devāmies tālāk.
Mielojas ar vīnogām
Atkal saņēmām steidzamu pavēli, ka jāmaina kaujas pozīcijas, šoreiz jau gandrīz pašā Rīgā, Lubānas ielas malā. Pa labi Ulbrokas mežs (tagad tur kapi), pa kreisi — Pļavnieki (tagad tur uzbūvēts dzīvojamais rajons). Mūsu baterija bija tuvu lielām siltumnīcām, mielojāmies ar vīnogām un dārzeņiem, jo īpašnieki bija aizbēguši.
Atceros, kādā veidā bojāja dzelzceļu: divas lokomotīves vilka lielam arklam līdzīgu dzelzs mašīnu, kura pārlauza gulšņus, tad sapieri lika tola paciņas sliežu savienojumos, noslēgumā vēl divi sapieri aizdedzināja degauklu.
Naktī no 11. uz 12. oktobri pārgājām Daugavu, pār kuru bija uzbūvēts jauns koka tilts.
Kurzemes katlā
1945. gada janvāra vidū pēc smagajām Ziemassvētku kaujām mūs pārcēla uz “karstāku” vietu — Zebreni—Blīdeni. Ienaidnieks bieži nāca uzbrukumā. Lai būtu mazāk zaudējumu, bieži bija jāatkāpjas. Pie Blīdenes vācieši saņēma gūstā latviešus, kas slēpās, lai viņus neiesauktu leģionā. Interesanti, ka daži bija dezertējuši no leģiona pie Opočkas.
Aicina padoties
Vakaros radio bieži mūs aicināja pāriet ienaidnieka pusē, spēlēja labu mūziku, nekaunējās raidīt arī “Dievs, svētī Latviju!”. Kad labojām telefona līniju pie Blīdenes, ienaidnieks sāka apšaudīt mūsu iecirkni, es iekritu aruma vagā, tomēr kāds šāviņš ievainoja mani mugurā. Laime, ka ievainojums nebija smags. Kādu nedēļu padzīvoju pa “ambulanci” un atkal varēju turpināt darbu.
Pie Brocēniem frontē bija daudz krievu “katjušu”, arī lidmašīnu netrūka. Bumbas meta, kur pagadās, jo baidījās no mūsu zenītniekiem. Mūsu pusē lidmašīnas neredzēja, jo trūka degvielas. Labi, ka mūsu kājniekiem pietika vieglo ieroču un munīcijas.
Sākās pavasara šķīdonis, bet ienaidniekam tas netraucēja, jo viņu apgādāja amerikāņi ar slavenajiem “stutbekeriem”, kuriem ceļa nevajadzēja. Ļoti smagas kaujas bija Remtes apkārtnē. Agrā rītā laboju telefona līniju pie Kaulačiem. Par laimi, man priekšā nokrita smagais lādiņš, kurš izsita bedri, un es ierāpos tajā. Tā kā biju tuvu pirmajām līnijām, redzēju, kas notika. Ienaidnieks kaujā laida tankus un lidmašīnas. Tā kā mūsu prettanku artilērija sadarbībā ar zenītniekiem pirmos tankus iznīcināja, pārējie slēpās un baidījās. Zaudējumi bija lieli abās pusēs.
Latvietis noklausās latvieti
Kaujas ap Remti turpinājās līdz 1945. gada maijam. Reiz, labojot telefona līniju, ierāpoju seklā grāvī. Netālu sprāga ienaidnieka lādiņš, kāda liela šķemba man trāpīja pa bruņucepuri, tā aizlidoja, pārraujot siksnu, ko es pat nejutu. Vēlāk, apskatot bruņucepuri, redzēju — tajā bija liela skramba.
Atceros, kā ienaidnieka nakts izlūki bija pieslēgušies mūsu telefona līnijai un sarunājās latviski. Šajā izlūkgrupā vismaz viens bija latvietis no Madonas apriņķa.
Nozog govi
No Remtes mēs atkāpāmies uz Gaiķu pusi, apmetāmies pie mājām “Stūrīši”. Tas varēja būt maija sākumā. Mūsu baterijas apkalpes vīri te izdarīja lielu pārkāpumu: nozaga un nokāva govi. Gaļa jau bija salikta katlos, kad žandarmi pa pēdām sadzina, kur meklējami vainīgie. Viņiem draudēja nāvessods. Kamēr meklēja zagļus (viņi bija divi), vainīgie devās uz pirmajām līnijām un pārgāja pie ienaidnieka.
Labvēlīgs saimnieks
Beidzot radās iespēja paklausīties angļu raidstaciju. Uzzinājām par kara norisi visās frontēs. Ienaidnieks gatavojās plašam uzbrukumam, kaut visas pazīmes liecināja, ka drīz karš beigsies. Lai kaut cik mazinātu zaudējumus, mēs vēl atkāpāmies uz Gaiķiem, kur kapitulējām. Tas laikam bija 7. maija vakarā, kad atstājām “Stūrīšus” un atkāpāmies uz Vecgaiķiem. Mēs, seši cilvēki, palikām Gaiķos. Ieņēmām kaujas pozīcijas kādās lauku mājās, iepretim Gaiķu vējdzirnavām. Saimnieks prombraucot noprasīja, vai te būs latviešu leģionāri. Pēc tam pateica, ka lielais katls ir sagatavots vārīšanai, jo iepriekšējā dienā nokāvis cūku. Pagrabā esot daudz pārtikas, lai tik ņemot un ēdot.
Ignorē brīdinājumu
Nepatīkams atgadījums bija 1945. gada 8. maijā. Vēl nebija paziņots, ka beidzies karš. Krievi piedzērušies nāca pa ceļu uz mūsu pusi. Vējdzirnavās bija vācieši. Viņi skaļrunī kliedza, lai nenāk, bet krievi neklausīja. Vācieši tūlīt atklāja ložmetējuguni, tikai tad krievi apstājās, pēc tam savāca ievainotos un kritušos. Arī ložmetējs apklusa. Mēs to ļoti pārdzīvojām, jo tas notika mūsu novērošanas sektorā.
Ieročus samet dīķī
Nedaudz vēlāk saņēmām pavēli izkārt baltos karogus, jo karš beidzies, tikai mums, telefonistiem, jābūt pie aparāta, bet pārējie izklīda, kur nu kurais. Ieročus sametām dīķī, dokumentus, apbalvojumus un pazīšanās zīmes iesviedām izraktajā grāvī, virsū uzbērām zemi.
“Vērtīgs” atradums
Ko darīja krievi? Ar visu veidu transportu devās uz mūsu aizmuguri, lielā steigā nepievērsa mums vērību, jo visur plīvoja baltas lupatas. Vēlāk paliku divatā ar kādu jaunpienācēju no kājniekiem, kurš labi prata krievu valodu. Sākām domāt par ēdamo — vārījām kāpostus, bet nebija maizes. Es aizgāju uz pagrabu pēc kartupeļiem. Atradu arī lielu kandžas krājumu. Dažas pudeles uznesu virtuvē.
Saprotoši virsnieki
Pēc brīža ienāca daži krievu virsnieki un sarunājās ar manu paziņu. Viņi teica, ka apmetušies Vecgaiķu muižā, un meklēja dzeramo. Es vienu pudeli attaisīju un pirmais iedzēru, tad arī pārējiem iedevu. Kandža bija stipra, bet laba. Virsnieki likās godīgi, par to, ka mēs bijām pretējā frontes pusē, viņi nelikās zinis, jo saprata: karš paliek karš. Viņi prasīja vēl kandžu. Apsolīju to dabūt, tikai vēlējos, lai viņi mūs apsargā un atļauj vēl kādu dienu padzīvot šajās mājās. To, ka zem kartupeļiem grozā ir vairākas pudeles, zināju tikai es, taču, lai rastos iespaids, ka eju meklēt kandžu, liku virsniekiem pagaidīt. Kad ierados ar trim pudelēm, virsnieki bija ļoti vēlīgi, apsolīja visu, ko gribam. Atnestās pudeles virsnieki ielika somā un aizgāja.
Svētkos visi “nolūzt”
Pēc neilga laika ieradās kāds zemāka ranga virsnieks, kurš mazliet prata latviski. Es pa to laiku iegāju pagrabā un atradu vēl dažas pudeles kandžas. Mums sākās svētki, viss mums bija, trūka tikai maizes, bet drīz jaunatnācējs virsnieks sameklēja arī to. Svētki turpinājās, līdz visi “nolūzām”.
Kad agri no rīta pamodos, nesapratu, ko iesākt. Arī ciemiņš piecēlās un neko nespēja pateikt, drusku “salāpījām” paģiras un šķīrāmies.
Jāatvadās no pulksteņa
1945. gada 9. vai 10. maijā ieradās armijas vīri un mums pavēlēja iet uz Vecgaiķu muižu — tur došot “propusku”, lai varētu iet mājās. Kāds virsnieks ieraudzīja, ka man ir pulkstenis un jauni zābaki, teica, lai pulksteni atdodu viņam un zābakus sabojāju, jo visu tāpat atņemšot. Nebijām vēl tikuši līdz muižai, kad bargs vīrs uz zirga pavēlēja visu, kas kabatās, sviest pie vārtiem kaudzē. Mūs pārmeklēja divi karavīri. Pēc tam kopā ar citiem izveidojām paši sev “lēģeri”. Tur sabijām pāris nedēļu.
Par tālāko gūstekņu nometnē un izsūtījumā jau ir cits stāsts.
