16. marts — Latviešu leģiona diena.
16. marts — Latviešu leģiona diena1943. gada sākumā nodibināja Latviešu leģionu. Jau februārī Jaunjelgavas kultūras namā bija ārstu komisija. No Seces bijām ap 60 cilvēku. Tos, kuri negribēja dienēt leģionā un bija īsāki par 170 cm, norīkoja armijas izpalīgos: pēc dažām dienām bija jāierodas Rīgā. Turpretī mums, kurus atzina par derīgiem leģionam, bija jāgaida cits norīkojums.
Pavada ar mūziku
Nepagāja ilgs laiks, un pavasara šķīdonī pagasta valde kopā ar dāmu komiteju un citām sabiedriskajām organizācijām Seces kultūras namā rīkoja atvadu balli. Tirgotājs Mežmals katram dāvināja vēstuļu un rakstāmlietu komplektu. Ballē nekā netrūka, bija arī laba pūtēju mūzika.
1943. gada maija vidū man atsūtīja iesaukšanas pavēsti: triju dienu laikā jāierodas Jelgavā. Tur veidoja 15. divīzijas artilērijas pulku. 19. divīzija jau cīnījās pie Ļeņingradas un Volhovā. Mani iedalīja IV diviziona 11. baterijā. Tur biju līdz kara beigām. Sākumā mums mācības notika ar veciem franču lielgabaliem, bet rudens pusē saņēmām modernos vācu ar 150 mm stobra diametru. Rudenī atsūtīja arī ap 150 zirgu.
Pirmais upuris
1944. gada janvārī saņēmām pavēli: jādodas uz fronti. Ešelonā cilvēki un zirgi brauca slēgtos vagonos. Kareivji, lai nenosaltu, sildījās pie mazām čuguna krāsniņām. Jelgavā temperatūra bija mīnus 15 grādu, bet Pleskavā — mīnus 35. Iebraucot Pleskavā, likās, esam citā pasaulē. Tur bija Ziemeļu frontes apgādes centrs. Pleskavā palikām vairākas dienas, tad devāmies tālāk. Lokomotīvei priekšā pieāķēja ap 10 tukšu platformu, tās bija domātas drošībai. Jo tālāk braucām, jo briesmīgāki skati pavērās — dzelzceļa uzbēruma malas pilnas sadegušiem vagoniem, apgāztām lokomotīvēm. Vēl nebijām sasnieguši fronti, kad nelaimes gadījumā, pa stāvu krastu stumjot tanku, zaudējām kādu karavīru. Tanks burtiski uzvēlās viņam virsū.
Mirušo kalni
Pēc redzētā secināju, ka krievi savus karavīrus dzina nāvē bez žēlastības. Viņi kritušos vai smagi ievainotos nesavāca, lai būtu kur slēpties. Tā veidojās veseli cilvēku kalni, un ziemā tie atgādināja nelielus uzkalniņus.
1944. gada marta vidū sasniedzām Puškina kalnus. Netālu bija Veļikajas upe. Tā kā iepriekš būvētie aizsardzības grāvji pašreizējiem apstākļiem nebija piemēroti, kalām sasalušo zemi un aizsardzībai veidojām citus.
Nekas nav svēts
Lieldienas 1944. gadā iezīmēja ienaidnieka uzbrukums. Tas krieviem bija likums: svētkos uzbrukt, jo viņiem nekas nebija svēts. Pirmo reizi iepazinām “katjušu” briesmas. Mūsu aizsardzību vispirms gribēja sagraut ar smago artilēriju, pēc tam ar “katjušām”. Likās, visam beigas, taču daudzmaz noturējāmies. Nākamajā dienā krievi uzbruka ar tankiem un lidmašīnām un lauzās 15. divīzijas sektorā. Kaujas notika pie Baznīcas kalna un turpinājās ilgāku laiku. Lielus zaudējumus cieta 15. divīzija, mums, artilēristiem, arī bija zaudējumi. Krita sakarnieks un novērotājs. Vairākus ievainoja.
Cīņas pie Kudivēras
Aprīlī kaujas mazinājās. Vienīgais transportlīdzeklis bija zirgs. Tuvākais dzelzceļš bija tālu — Ostrovā un Sebežā. Novosokoļņiki jau bija krievu rokās. Cik bija iespējams, būvējām bunkurus. Kājniekus pārvietoja uz nelielu pilsētiņu, apmēram 80 km no Opočkas. Mums, artilēristiem, bija jāpaliek uz vietas.
1944. gadā, neilgi pirms Jāņiem, ienaidnieks atkal gatavoja lieluzbrukumu ļoti plašā frontē. Kājnieki un citas vieglās kaujas vienības ieņēma kaujas pozīcijas pie Vodobeigiem un Kudivēras. Ienaidnieks sāka uzbrukumu tieši 15. divīzijas sektorā, jo tur bija liela augstiene, ko viņi centās iegūt. Arī mums steidzami bija jāierodas Kudivērā. Lielā augstiene, kur cīnījās 15. divīzija, nonāca no vieniem pie otriem, beigās ienaidnieks uzvarēja. Mūsu kājnieki cieta lielus zaudējumus.
Uzbrukumu aizkavē šņabis
1944. gada jūlijā saņēmām pavēli ierasties pie Opočkas. Jaunās pozīcijas bija pie gara ezera, gar kura malu veda ceļš uz Opočku. Mums tas bija jāsargā no krieviem. Kaujas pozīcijas bija labā vietā, priekšā uzkalns un ezers, aizmugurē — purvaina vieta sīkām priedītēm. Ne visai tālu no Opočkas, vecās grantsbedrēs, vācieši bija ierīkojuši noliktavas. Tajās bija pārtika, arī šņabis. Grantsbedres bija tuvu ceļam, pa kuru mēs atkāpāmies.
Kādā agrā rītā netālu no noliktavas bija dzirdami sprādzieni. Gājām skatīties. Izrādījās — trīs žandarmi un daži karavīri gatavoja lādiņus, lai spridzinātu noliktavas. Atbrauca arī zenītnieki. Kāds vācu karavīrs noprasīja, ko mums vajag, ja kas nepieciešams, lai ņemam. Pēc tam sekoja visīstākā laupīšana. Katrs ņēma, ko varēja un cik spēja panest. Tā kā mums bija divriči, kurus varēja pagarināt pēc vajadzības, arī mēs paņēmām daudz. Daļa karavīru turpat krūmos apdzērās. Pēcpusdienā ienāca krievi, arī viņiem pietika.
Vēlāk klīda baumas: karavīri, arī krievi, bija tā apdzērušies, ka nav pazinuši viens otru, un tādēļ arī straujais uzbrukums apstājies. Ne visai tālu no Opočkas kādā sādžas mājā redzējām drūmu skatu. Krievu izlūki aizmigušus naktī bija nošāvuši apsargu—dežurantu un mūsu kājniekus.
Lēmumu pieņem vienpersoniski
Latviešu leģionam 1944. gada jūlijs bija “melnais” mēnesis, jo 15. divīziju pārveda uz Vāciju, lieli zaudējumi bija nodarīti 19. divīzijai. Iemesli vairāki. Viens no galvenajiem — daudzi dezertēja, jo nebija pieredzes cīņā ar daudzkārt lielāku pārspēku, nepietiekama bija apgāde. Mums, 11. baterijai, pie Opočkas bija lielas izredzes veiksmīgi karot, ja tikai netrūktu munīcijas. No kalna ļoti labi varējām redzēt, ko krievi dara un cik lieli ir viņu spēki. Drīz saņēmām pavēli atklāt uguni uz tankiem, arī citas baterijas to darīja. Tad krievi dabūja redzēt, ko vēl spējam. Pievakarē uzzinājām, ka krievi ielauzušies Lietuvā. Mūsu spēki pagaidām noturējās paredzētajās pozīcijās, bet blakusesošā vācu divīzija to nespēja. Mums bija jāatkāpjas, jo munīcija bija beigusies, bet pavēles nebija. Mūsu komandieris bija izsaukts uz Rīgu, vietnieks saslimis, mums atsūtīja no pulka štāba pieredzējušu virsnieku. Pulkvedis Katiševs riskēja un deva vienpersonisku pavēli atkāpties. Drīz uzzinājām, ka pavēle atkāpties vesta, bet ziņnesis ar zirgu gājis bojā no lidmašīnas bumbas.
Esi sveicināta, Latvija!
Ar Dieva svētību uznāca spēcīgs lietus, pēc tam — bieza migla. Tā mēs atkāpāmies. Opočkā tikai viens tilts darbojās, bet žandarmi visus nelaida pāri. Tā kā mūsu baterija bija ar zirgiem, mums atļāva. No štāba bija pavēle ieņemt kaujas pozīcijas netālu no Opočkas. Tur valdīja liels haoss — pat augsti virsnieki nespēja kaut ko glābt. Dažādu daļu karavīri klīda pa nomales ceļiem, bija daudz kritušo.
1944. gada 4. augustā, saulei lecot, pie Goliševas pārejot Ludzas robežupi, ienācām Latvijā.
Turpmāk vēl
***
Koknesietis Arnolds Vabulis dzimis 1922. gada 10. februārī Jēkabpils apriņķa Seces pagasta “Rūsiņos”. 1943. gadā iesaukts leģionā. Bija sakarnieks — telefonists. Karam beidzoties — līdz 1948. gadam, bija Moršanskas nometnē. Atgriezies Latvijā, strādāja Seces MTS, Kokneses MTS, pēc tam — Stučkas pārvietojamajā mehanizētajā kolonnā. Kopš 1996. gada ir pensijā. 1950. gadā sācis rakstīt kara laika atmiņas un, kā pats apgalvo, “ja nebūtu šo piezīmju, nez vai ko atcerētos”.
