Jau gads, kā Aizkrauklē darbu pārtrauca SIA “Gaisma” piederošā ledushalle. Savulaik tik ļoti gaidītajā sporta celtnē tagad darbojas tirgotavas, un ledus laukuma vietā ir grīdas segumu veikals. Skumji, ka Aizkrauklē vairs nav iespējas aktīvi pavadīt brīvo laiku uz ledus. Tomēr uzņēmuma valdes loceklis Juris Garda ir optimistiski noskaņots par iespējām Aizkrauklē slidot atkal. Par to un biznesu vispār saruna ar uzņēmēju.
Nav vietējās varas intereses
— Kas šobrīd notiek bijušajā ledushallē?
— Veicot nelielu rekonstrukciju tribīnēs, izveidojām tirdzniecības telpas, kur tagad vienuviet esam izvietojuši visus savus veikalus, kas līdz šim bija “izmētāti” citviet. Visas iekārtas, lai nestāvētu dīkā un nenovecotu, atdevām lietošanā citām hallēm. Kad izlemsim ledu atjaunot, gādāsim jaunas. Telpas nevar stāvēt tukšas, kaut kas ir jādara. Bizness jāturpina un jākārto kredītsaistības. Kas būs tālāk? Atkarīgs no situācijas un iespējām.
— Neesat atmetuši domu par ledushalli?
— Esam optimisti. Viss liecina, ka nākotnē vajadzētu būt uzlabojumam, un ceram Aizkrauklē atkal slidot. Tomēr skaidrs ir viens — sporta būve nekad nebūs pelnošs objekts, lai ko mēs tur arī izveidotu. Jābūt ne tikai mūsu, uzņēmēju, bet arī valsts un īpaši vietējās varas interesei.
— Vai ar šādu paļāvību savulaik ledushalli būvējāt?
— Tobrīd viss bija citādi. Iecere un aprēķini bija pareizi, bet situācija mainījās neparedzami strauji. Pēdējā laikā daudzkārt pieauga komunālie maksājumi, vismaz četras līdz piecas reizes viss kļuvis dārgāks. Par elektrības patēriņu ledushallē vien bija jāmaksā 250 līdz 300 latu dienā. Tas nozīmē, ka ledum vajadzēja būt maksimāli noslogotam, un tas ne vienmēr tā bija. Kad Aizkraukles rajona padome apmaksāja skolēnu nodarbības, tad, pieliekot savu naudu, kaut kā turējāmies virs ūdens.
— Vai šobrīd kāda no pašvaldībām izrāda interesi par halli?
— Pagaidām nē. Aizkraukles reģiona pašvaldību pārstāvji ir pateikuši, ka viņus neinteresē ledushalle Aizkrauklē. Savulaik Aizkraukles rajona padome mūs vēl atbalstīja, bet tagad, kad tā likvidēta, atbalsta nav. Tagad katrs novads ir pats par sevi. Iespējams, kādreiz interese par ledus laukumu varētu arī rasties.
Īsteno
ieceri
— Esat pievērsušies jaunai uzņēmējdarbības jomai — vīna tirdzniecībai.
— Man jau sen bija iecere viesnīcā ierīkot labu vīna pagrabu. Kamēr visiem ir grūti, no šīs idejas uz laiku attiecos. Tomēr domāju, ka cilvēkus jāsāk pieradināt baudīt labus vīnus. Tas ne vienmēr nozīmē, ka vīnam jābūt dārgam. Galvenais ir atklāt dzēriena dažādību. Lielveikalos lielākoties var nopirkt vīnus vērtībā līdz pieciem latiem. Mūsu piedāvājumā arī tādi ir, bet mēs galvenokārt orientējamies uz augtākas klases vīniem, kuru cena ir seši līdz 20 latu par pudeli un dārgāki. Pēc pasūtījuma var atvest pat līdz tūkstoš latu dārgu vīnu. Esam sākuši reizi nedēļā veikalā rīkot vīna degustāciju. Katru reizi ir kāds konkrēts vīns. Ja iepatīkas, cilvēks var to nopirkt. Tādā veidā katrs var atrast sev piemērotāko vīnu. Šodien mums pārdošanā ir ap tūkstoš dažādu vīnu, ieskaitot šampaniešus. Tā ir apmēram puse no plānotā. Drīzumā viesnīcas telpās domājam rīkot arī vīna vakarus, lai ir iespēja nobaudīt dažādu valstu vīnus, piemēram, Jaunzēlandes, Āfrikas, Čīles vai Austrālijas. Cilvēki par vīna ražošanas valstīm uzskata galvenokārt Franciju, Spāniju un Itāliju, bet piedāvājums ir daudz plašāks.
— Vai pircēji ir šo piedāvājumu ievērojuši?
— Interese ir, bet maz vēl par to zina. Tomēr uz degustācijām cilvēki pamazām nāk. Vai tam visam būs atdeve, rādīs laiks — apmēram gads. Lielākā daļa cilvēku savas vēlmes izsaka tā — vajag saldu vai vienkārši garšīgu vīnu. Grūti pateikt, kas kuram ir garšīgs. Cik cilvēku, tik gaumju. Patīkami, ja izdodas mainīt stereotipus. Piemēram, kāda sieviete, kura atzina tikai saldos vīnus, domas par šo dzērienu mainīja, kad nogaršoja sauso vīnu.
Domā
optimistiski
— Pats esat vīna pazinējs un cienītājs?
— Negribu sevi uzskatīt par lielu vīna pazinēju, tomēr esmu apmeklējis speciālus kursus. Tā ir lieta, kas nepārtraukti jāmācās. Pat tie, kuri ar to nodarbojas diendienā, atzīst, ka pilnīgi visu nezina.
— Par vīnu parasti saka — jo vecāks, jo labāks. Vai jūsu piedāvājumā ir arī tādi?
— Lai tos glabātu, jābūt speciāliem pagrabiem vai ledusskapjiem. Pagaidām to nevaram atļauties ne cenas, ne telpu dēļ. Tomēr veikalā var nopirkt 1999. un 2000. gadā darītus vīnus. Arī jaunie vīni ir ievērības cienīgi. Katram savs laiks.
— Kādas pārmaiņas ir viesnīcas kompleksā?
— Pagājušajā gadā tur atvērām relaksācijas centru — SPA ar piecām pirtīm, baseinu un trenažieru un aerobikas zāli, biljardu un galda tenisu. Savukārt ēkas trešajā stāvā ir liela konferenču zāle. Centra atvēršana gan iegadījās krīzes laikā, tāpēc atsaucība nebija tik liela, kā gaidījām. Vasarā baseins bija slēgts, jo līdzās ir Daugava, bet novembrī viss komplekss atsāka darbu. Interese par to ir arvien lielāka. Kaut kāda kustība ir sākusies. Arī viesnīcā plānotas izmaiņas. Restorāns pagaidām darbojas galvenokārt banketiem un viesnīcas iemītniekiem.
Biznesā raksturīgs cikliskums — kādu brīdi augšā, tad lejā. Tagad jūtu, ka iet uz augšu. Nekad neesam bijuši pesimisti un vienmēr meklējam iespējas noturēties “uz viļņa”.
