Aptuveni puse Latvijas ūdenskrātuvju pārklāta ar ledus kārtu. Vidzemes augstienes un Latgales pusē ledus biezums mazākajiem ezeriem sasniedz 10 centimetru. Manā vairāk kā 40 gadu ziemas copes stāžā novērots, ka kailsalā uzsalis pirmais ledus piecu centimetru biezumā spēj noturēt arī nedaudz vairāk par 100 kilogramu smagu copmani. Protams, tā akli skriet uz ledus gan nevajadzētu, īpaši vietās, kur jāšķērso niedru lauki. Te ledus ir ļoti plāns un pelde būs garantēta. Uz ledus ejam tikai vietās, kur jau pirmais solis no krasta līnijas ir pilnīgi tīrs no krūmājiem, kokiem un niedrēm vai zālēm.
Šoreiz parunāsim, ar ko urbsim ledu, un minēšu kādus salīdzinājumus, kas dos vielu pārdomām.
Ko mums šobrīd piedāvā?
Sāksim ar tautas klasi jeb budžeta grupu, kas Latvijas cilvēkam ir vispieejamākā. Lētākie veikalos nopērkamie ir Krievijā ražotie “Nero”, “Barnaul”, Ukrainas “iDabur”. “Barnaul” ražotājam tagad ir arī jaunums “Tornado” ar teleskopisku rokturi. Cenas veikalos šiem ledus urbjiem ir no 35 līdz 40 eiro. Praktiski neviens no šiem urbjiem nav tādā kvalitātē, lai pēc sezonas to izmestu. Vēl vairāk. Es zinu cilvēkus, kas ar “Barnaul” un “Nero” urbjiem intensīvi darbojas jau vairākus gadus un nomaina tikai nažus. Turklāt nažu cenas atšķirībā no biezo ledus urbju nažu galvām ir vismaz piecas reizes lētākas. Savstarpējā kvalitāte, graužot ledu, ne ar ko neatšķiras. Šiem urbjiem ir ļoti vienkārši paņemt līdzi miniatūru iepakojumu ar lieku nažu komplektu un skrūvgriezi. Dārgajam būs jāpērk klāt visa galva, kura turklāt aizņems vietu, bet, cik zināms, ziema nav vasara, kad piebrauc attiecīgai copes vietai ar auto, izkrāmējies un makšķerē. Ziemā viss līdzi ņemamais jāstiepj uz muguras vai jāvelk vannītē pa ledu vai sniegu. Ja tuvu, viss kārtībā, bet, ja sniegs ir līdz ceļiem, tad… ir svarīgs katrs sīkums, kas jāvelk vai jānes, jo sasvīst nav ieteicams. Šajā gadījumā varētu nepalīdzēt arī termoveļa.
Efektivitātes ziņā budžeta klase, protams, atpaliek no dārgās. Tas ir saistīts ar urbja skaļumu, makšķernieka piepūli, lai izurbtu āliņģi, un urbja smagumu. Te gan var oponēt. Ja nepiedalies sacensībās un nav nepieciešams skraidelēt pa zonu, lai izurbtu vismaz 30 — 40 āliņģu, budžeta gals būs īstais. Jāpiemin arī šo urbju savienojuma vieta locījumā. Pārsvarā copmaņi izdomā savu versiju un vietā, kur ir locījums un skrūve, zem pēdējās paliek izturīgu metāla plāksnīti. Bīstamākais laiks budžeta klases urbjiem ir pavasaris, kad ledus ir putrā, biezs un smagi griežams. Visu pārējo ziemas laiku tas kalpo ļoti normāli. Ir vēl kāds svarīgs kopsaucējs minētajai ledus urbju klasei — tā ir nažu vienotība. Visiem der viens un tas pats modelis neatkarīgi no ģeometriskās figūras vai urbja diametra. Tas ir liels pluss, protams, arī cena.
Pa cenu kāpnēm uz augšu
Pie nākamās kategorijas varētu pieminēt “Heinolu” un “Rappalu”. Abi urbji ir ļoti līdzīgi. Tiem ir ērti rokturi un asmeņu galvas ir vienā gabalā, turklāt pieskrūvējamas ar vienas skrūves vītni. Tas ir labi vai slikti, nezinu, bet fakts, ka viss ir vienā gabalā, var nokļūt “melnajā sarakstā”. Varam iedomāties situāciju, ka aizbraucam uz Peipusu. Tā ir vieta, kurp daudzi latvieši brauc ziemas vidū un tās beigu posmā. Tātad igaunis ar savu “karakatu” ieved jūs ezerā 7 līdz 16 kilometrus no krasta un atstāj. Jūs urbjat pirmo āliņģi, bet tur iesalusi stikla pudele. Cope ar šo urbi ir praktiski beigusies. Ja nav pazīstamu kolēģu, kas var urbi aizdot, ko nu? Tad līdzi nepieciešama rezerves galva.
Saistībā ar to ir interesants novērojums, ka uz Peipusu dārgos urbjus ņem ļoti rets makšķernieks. Pat zinot un pazīstot daudzus copmaņus, kam šādi urbji ir, viņi tomēr priekšroku šādā braucienā dod vienkāršajiem urbjiem, un te ir sava loģika. Jāatgādina arī, ka pašam šādas nažu galvas uzasināt nav iespējams. Šo urbju lietotājiem jāatceras, un esmu pārliecināts, ka daudzi nemaz nezina, ka ir nopērkamas galvas ar trīs veidu nažiem, kuri atsevišķi ir domāti sportistiem, slapjam ledum un klasiskais standarta variants.
“Morai” savs plauktiņš
Šķiet “Moras” urbjiem ir tiešām savs plauktiņš. “Arctic”, “Nova”, “Expert” un “Micro” ir zināmākie zīmoli.
“Mora Nova” it kā vairāk domāts sportistiem, jo strādā klusi un ātri. Man gan jāsaka, ka ne tik klusi, cik varbūt tika iecerēts. Ja salīdzinām ar “Heinolu” vai “Rappalu”, tad, uzmaucot uz ausīm kaut vai bereti, nekādu īpašo starpību nedzirdēs. Protams, ja esi viens ar diviem dažādiem urbjiem un tev ir absolūtā dzirde, tad lai jau tiek kaifiņš. Oriģināli baltā krāsa ir pievelkoša un reizē mānīga. Viens otrs ir pa izurbtajiem āliņģiem tā aizskrējies, ka pēc tam sniegā nomesto balto urbi meklējis vēl ar pieres lampas palīdzību. Taču šis urbis ir tiešām savas naudas vērts un te nav ne ko pielikt ne atņemt. “Expert Pro” tiek uzskatīts par pārdotāko ledus urbi no augstākā gala. Nezinu, kas tajā ir tik īpašs, bet fakts paliek fakts. Varbūt te savu lomu spēlē viegli nomaināmie naži, kas sava procesa ziņā līdzinās budžeta klases variantam. Vienīgā atšķirība ir cenās.
Kurp braucam?
Kā jau iepriekš teicu, visi nepacietīgākie ir apsēduši Vidzemes augstienes un Latgales ezerus. Upju ledus biezums vēl ir nedrošs, jo, ja vienā vietā ir septiņi centimetri, tas nenozīmē, ka pēc metra būs tikpat daudz. Peldējušies jau ir daudzi. Arī daži mani paziņas ir izmēģinājuši šīs sezonas ūdens slapjumu. Labi, ka viss ir labi beidzies, tāpēc vēlreiz atgādinu, ka nevajadzētu uz pirmā ledus doties vienam. Tas nebūs prātīgs darbs.
Atkāpe no ledus copes
Decembra sākumā, kad citi jau itin droši vilka mazos “ašukus” un pirmās līdakas, es devos uz jūru, kaut arī ledus vietas man bija vismaz divas reizes tuvāk. Bute ķērās kolosāli, un kas par izmēru — izcili eksemplāri — no 400 līdz 600 gramu smagi. Nagi salst, garneles uzturas azotē, bet sāļais ūdens neļauj gruntsmakšķeres gala riņķim aizsalt. Pēdējā reizē Miķeļtornī pilnībā pietika ar piecām stundām, lai ar 10 kilogramu lomu brauktu mājās. Bute bieza un trekna. Skatījos sinoptiķu solījumos un secināju, ka braukšu vēl. Kam man tie sprīdīša “ašuki”? Lai manējie paaugas! ◆
