Savu atmiņu stāstu rakstu sakarā ar gaidāmo preses balli un “Staburaga” dzimšanas dienu.
Savu atmiņu stāstu rakstu sakarā ar gaidāmo preses balli un “Staburaga” dzimšanas dienu.
Pasaulē viss atkārtojas, bet tikai citā kvalitātē un formā. Bija pagājušā gadsimta divdesmitie gadi. Mācījos skolā, un manī mājoja lasītprieks. Tēvs ņēma no saimnieka izlasītās “Jaunākās Ziņas”, un es arī tur iebāzu savu ziņkārīgo degunu. Kādā numurā manu interesi saistīja raksts par preses balli Benjamiņu namā. Rakstītājs bija pacenties, un pasākuma norise bija notēlota sulīgās krāsās. Vārdos minēti ministri, fabrikanti, namsaimnieki un daudzi citi bagātnieki. Un visi ar kundzēm.
Kungi frakās, dāmas vakarkleitās. Pieminēts, ka šūtas Parīzē vai citur ārzemēs. Rakstīts, ar kādām greznumlietām rotājušās, kādas frizūras veidotas. Kādi galdi klāti, kādi izveicīgi sulaiņi apkalpojuši. Šampanietis lijis strūklām. Visu jau neatceros, bet manā iztēlē šis nams bija kristāla pils ar svētku gaismā mirdzošiem logiem. Tad nāca citi notikumi, un preses balle pamazām aizmirsās.
Visai drīz preses balles vārds atkal tika minēts, bet nu jau citā skatījumā. Miglainā pievakarē mūsu istabiņā klusi slīdēt ieslīdēja pusgraudnieks, viņa dēls Eidis un vēl kāds svešinieks ar glūnīgu skatu. “Uzmanīgi, uzmanīgi, lai neviens neko nemanītu,” svešais mūs brīdināja. Ko viņš tik slepenu mums stāstīs? Viņš sāka runāt par politiku. Bieži atskanēja vārdi: “Asinssuņi, izsūcēji, darbaļaužu verdzinātāji.” Tas attiecās uz saimniekiem. Tad viņš sāka stāstīt par neseno Benjamiņu preses balli. Kā tur bagātnieki trakojuši! Mētājušies ar apelsīniem, laistījušies ar vīnu un šampanieti. Un kādi viņi braukuši mājās! Novārtītās vakarkleitās, nosmulētās frakās. Bet galvenais: tas viss uz darba tautas rēķina. Tās sapelnītā nauda! “Nu tad ziniet, par kādu listi jums balsot,” šķiroties viņš piekodināja. Bija jau satumsis, pusgraudnieks aizgāja svešo pavadīt, lai suņi neuzkluptu. Es gandrīz vai raudāju. Kāpēc man tas bija jādzird? Manai kristālpilij logos apdzisa svētku uguns.
Eidis vēl pakavējās pie mums. Viņš bija acīgs, izveicīgs puika, nedaudz vecāks par mani. Skolā mācījās, bet pie lasīšanas ar rīksti nepiedzīsi. Es visās lietās biju gudrāka par viņu. Gudrība radās lasot. Mans tēvs jaunībā bija 10 gadu nodzīvojis Rīgā. Viņš man daudz ko stāstīja par pilsētas dzīvi. Kad istabā palikām divatā, Eidis pievirzījās man tuvāk un prasīja: “Kas tas šampanietis ir par dzērienu? Vai tas nav tas pats, kuru iedzerot dūmi nāk pa degunu?”. Es viņam skaidroju: “Tik traki jau nu nav. Bet tik dikti putojot, ka dzerot vienmēr pilnas acis dzirkstelēm.” Arī par fraku mans skaidrojums bija īss: “Fraka ir bagātnieku godasvārki, kuriem aizmugurē divas šlepes, līdz zemei.”
Kad tēvs ienāca, jautāju: “Vai tad tas svešais bija preses ballē, ka tik labi visu redzēja?”. “Kas viņu tur laidīs! Tas jau komunistu aģitators. Saklausījies baumas. Pirms vēlēšanām jauc cilvēkiem prātu. Bērni, tādiem musinātājiem dzīvē neticiet! Vērojiet visu savām acīm,” tēvs brīdināja. Eidis vēl nebeidza brīnīties. “Nezin kā tad izskatās, kad kungi frakās lec polku ar savām dāmām vakarkleitās?”.
Dzīve mūs izšķīra. Pēc daudziem gadiem sens paziņa stāstīja par Eidi. Turīgais tēvocis viņam palīdzējis ar naudu. Ņemot vērā Eida izveicību, viņš izmācījies par smalku galdnieku Rīgā. Apprecējies ar bagātu vecāku atraitni. Ticis bagātnieku aprindās. Atceroties senos laikus, nosmējos: “Nu tev, Eidi, ir sava fraka. Nu pats danco ballēs un redzi, kā tad izskatās, kad frakoti kungi lec polku!”. Man nekad mūžā nebūs iespējams viņam to atgādināt, jo drīz nāca juku laiki, karš. Eidis pazuda Sibīrijas plašumos vai aizbrauca pāri jūrai — to var tikai minēt.
* * *
Mūsu iemīļotā “Staburaga” dzimšanas dienas ballē gaidīs ikvienu lasītāju. Tomēr tā būs augstāko aprindu balle. Tai pienācīgi jāsapošas. Cik gan neērti tur justos “pelēkie lauku cīrulīši” savos vecmodīgajos goda tērpos un nemākulīgi sakārtotajos “cekuliņos”. Gan pārstāvji no pagasta uzsauks “Daudz laimes!” arī mūsu vārdā.
Novēlu, lai “Staburaga” veidotājiem nepietrūkst spēka ravēt nezāles cilvēku attiecībās, lai pietiek gaismas rādīt ceļu pretī labklājībai!
