Madara Onužāne ir jauna un uzņēmīga meitene, kura pašlaik studē Latvijas Universitātē un jau šogad saņems sporta skolotājas diplomu. Viņa arī piedalās vieglatlētikas sacensībās un ir Latvijas čempione augstlēkšanā. Katru piektdienu Madara no Rīgas dodas uz Jaunjelgavu, uz deju kolektīva “Kodoliņš” mēģinājumiem. Tā kā ar Madaru esam labi pazīstami, sarunas laikā iztiekam bez oficiālās uzrunas “jūs”.
Latvijas
čempione
— Kāpēc izvēlējies sporta skolotājas profesiju?
— Tā ir iespēja apvienot manu vaļasprieku — sportu — ar mācībām. Turklāt man izdevās iekļūt budžeta grupā. Fakultātes pasniedzēji ir ļoti atsaucīgi, un man ir iespēja mācības apvienot ar treniņiem, tagad vēl arī strādāt un braukt uz sporta nometnēm. Nenoliedzami, man arī patīk darboties ar bērniem. Tā varu apvienot patīkamo ar lietderīgo.
— Pašlaik tu strādā bērnudārzā. Kāpēc ne skolā? Vai ar maziem bērniem ir vieglāk?
— Tā ir vienkārši apstākļu sakritība. Pieteikuma vēstules sūtīju uz vairākām mācību iestādēm. Tā kā studēju pēdējā kursā un augstskola šogad jābeidz, darbu bērnudārzā ir vieglāk savienot ar mācībām. Kolēģi ir ļoti saprotoši, un man nav problēmu vienlaikus gan studēt, gan sportot.
— Esi piedalījusies daudzās sacensībās. Kādi ir tavi lielākie panākumi sportā?
— Šogad februārī Kuldīgā, pārvarot 1,77 metru augstumu, esmu ieguvusi Latvijas čempiones titulu augstlēkšanā.
Labākie startē
ārzemēs
— Esi piedalījusies sacensībās arī ārpus Latvijas?
— Protams. Jau tad, kad mācījos Jaunjelgavas vidusskolā, biju sacensībās Austrijā. Lai arī toreiz nesasniedzu labāko rezultātu, man izdevās iegūt pirmo vietu. Tagad vairāk iznāk startēt kaimiņvalstī Igaunijā, kur Tartu pilsētā notiek “Bigbank” Igaunijas Zelta līgas sacensības, kas noris vairākos posmos gan vasarā, gan ziemā. Tajās piedalās sportisti no visas Eiropas. Tās ir sacensības, kur sportistiem ir iespēja nedaudz nopelnīt. Arī šajās sacensības man ir veicies diezgan labi, šogad februārī tajās izcīnīju trešo vietu.
— Vai Latvijā sportists, piedaloties sacensībās, vispār var nopelnīt iztikai?
— Pie mums tas tikpat kā nav iespējams. Tad tiešām jābūt olimpiskā līmeņa rezultātiem. Diemžēl tieši tāpēc ļoti daudzi Latvijas sportisti, kas sasnieguši augstus rezultātus, tagad pārstāv ārvalstu klubus. Piemēram, daudzi latviešu vieglatlēti startē no Itālijas klubiem, kur viņiem maksā. Itālieši izrāda lielu interesi par mūsu vieglatlētiem.
— Vai arī tu varētu pārstāvēt kādu ārzemju klubu?
— Iespējams. Šogad mans mērķis ir pārvarēt 1,81 metra augstumu, un tad noteikti sākšu interesēties par iespējām startēt no kāda ārzemju kluba. Ja izdodas sasniegt šādu rezultātu, tad jau esi Eiropas labāko līmenī un vari cīnīties par augstām vietām.
Vieglatlēti valstij nav vajadzīgi
— Kāda, tavuprāt, ir valsts attieksme pret sportu?
— Ir sportaveidi, kurus valsts pat ļoti atbalsta, piemēram, basketbols. Vieglatlētikai valsts neatvēl tikpat kā neko. Rīgā nav nevienas kārtīgas vieglatlētikas manēžas, kur varētu rīkot augsta līmeņa sacensības. Pat Latvijas čempionāts notiek nevis galvaspilsētā, bet Kuldīgā, kur ir ļoti laba manēža. Nezinu, ko šajā ziņā domā valstsvīri. Šķiet, vieglatlētika Latvijā viņiem nav vajadzīga. Ir ļoti daudz talantīgu jauniešu, kuri vēlas sportot, bet viņiem nav, kur to darīt. Un ar talantu vien nepietiek, ir arī jātrenējas. Es katru dienu trenējos apmēram divas stundas, nepieciešami arī vitamīni un citas lietas.
Rallija meitene
— Zinu, ka šogad piedalījies arī “BTA” Sieviešu dienas rallijā. Kā tur veicās?
— Tajā piedalīties pamudināja kolēģe. Man patīk braukt ar mašīnu. Tas man laikam “pielipis” no tēva un brāļa, kuri ir ļoti tehniski cilvēki. Man gan nebija augstu rezultātu, bet rallijā šogad piedalījās vairāk kā 300 ekipāžu. Tas bija interesants piedzīvojums. Mums bija jāatrod noteikti kontrolpunkti Rīgā, Jelgavā un Bauskā. Dienas laikā nobraucām apmēram 260 kilometru. Šajās sacensībās nav nekādu ātrumposmu un jāievēro ceļu satiksmes noteikumi.
Patīk darīt, nevis slinkot
— Viens no taviem vaļaspriekiem ir dejošana. Vai nav grūti apvienot studijas, darbu, sacensības un vēl dejas?
— Dejoju jau no triju gadu vecuma, man vienmēr tas ir paticis. Ir bijusi neliela pauze, kad deju mēģinājumus neapmeklēju, bet tagad jau atkal divus gadus piektdienās dodos uz Jaunjelgavas kultūras namu, kur dejoju jauniešu tautasdeju kolektīvā.
Šogad gan ikdiena ir nedaudz saspringtāka, jo vispirms jābeidz augstskola. Bet, tā kā katru nedēļas nogali tik un tā dodos uz mājām Jaunjelgavā, tas nav tik sarežģīti. Man patīk, ja ir, ko darīt, nekad nav paticis sēdēt uz vietas.
— Vai iznāk arī paceļot?
— Divus gadus esmu piedalījusies sporta nometnē Portugālē. Lai arī tur vajadzēja trenēties, bija daudz iespēju doties ekskursijās un atpūsties. Pērn kopā ar māsu bijām aizbraukušas uz Turciju.
Paldies vecākiem
— Vai bieži nākas doties uz nometnēm?
— Diezgan bieži. Bet tas pārsvarā ir atkarīgs no tā, vai finansiāli vari atļauties. Te noteikti jāsaka paldies vecākiem, kuri mani vienmēr atbalsta. Arī dodoties uz sacensībām, pašai jāsedz ceļa un dzīvesvietas izdevumi, nav jāmaksā vienīgi par piedalīšanos. Ja tev nav atbalstītāju vai citu ienākumu, tad nekā — paliec mājās.
— Savu nākotni saisti ar sportu vai tomēr vairāk ar pedagoģiju?
— Pašlaik primārais noteikti ir un būs sports. Kamēr es varēšu, tikmēr lēkšu. Bet sportam būs pakārtots arī skolotājas darbs, jo tas man patīk. Jau tagad zinu, ka vasarā sākšu strādāt Tirdzniecības tehnikumā, kur mani gaida, un arī tur būs iespēja darbu apvienot ar treniņiem.
— Vai ir kādas sacensības, kas īpaši palikušas atmiņā?
— Pagājušā gada Latvijas čempionāts, kas notika Liepājā. Tur bija ļoti sīva cīņa par to, kurš iegūs otro un trešo vietu. Toreiz man kājas ļoti stipri sarāva krampjos, bet, neraugoties uz to un spēcīgajām sāpēm, man izdevās izcīnīt otro vietu.
Te ir miers, ko citur nevar gūt
— Kā tu atpūties?
— Man sports ir atpūta. Pēc skolas vai darba aizeju uz treniņu, un man tā ir atpūta. Arī dejojot gūstu daudz pozitīvu emociju un varu atpūsties.
Arī brīvdienās, kad esmu mājās Jaunjelgavā, man tā ir atpūta. Iespēja izrauties no Rīgas. Te ir miers, ko citur nevar gūt.
