Mūsdienās arvien vairāk pāru labprātāk izvēlas dzīvot kopā tāpat — bez oficiālas attiecību reģistrēšanas.
Mūsdienās arvien vairāk pāru labprātāk izvēlas dzīvot kopā tāpat — bez oficiālas attiecību reģistrēšanas. Viens no izplatītākajiem iemesliem, kāpēc tā notiek, ir bailes no atbildības.
Dzīvojot kopā neprecoties, vienmēr paliek iespēja atkāpties, ja attiecībās kaut kas noiet greizi. Precētiem cilvēkiem tomēr jāapzinās, ka durvis nevar tik viegli aizcirst un aiziet katram uz savu pusi. Tomēr burvība ir gan kāzām, gan baltajai kleitai.
Sarunājos ar trijiem pilnīgi atšķirīgiem pāriem (vārdi mainīti), lai uzzinātu, ko viņiem nozīmē kopdzīve, ģimene un laulība. Vai viegli kopā nodzīvot divdesmit gadu, vai bija vērts precēties un kāpēc vispār jāprecas? Piemēram, Vācijas politiķe Gabriele Pauli ierosinājusi noteikt, lai laulības apliecība pēc septiņiem gadiem zaudētu spēku un tikai pēc pāra vēlēšanās laulību varētu pagarināt. Ko par attiecību “pagarināšanu” domājat jūs?
“Papīriem” nav nozīmes
Marta un Lauris kopā dzīvo jau piekto gadu, bet par kāzām pagaidām nedomā. Abiem ir kopīgs dzīvoklis, iedzīve un konts bankā. Marta strādā labi apmaksātā darbavietā valsts iestādē, Lauris — nekustamo īpašumu firmā. Abi arī studē, tomēr, kad sākam runāt par kāzām, Lauris ir vairāk noraidošs, un var just, ka Marta pakļāvusies viņa nostājai. Pāris vispirms domā “nostāties uz kājām”, nopirkt automašīnu, paceļot un izklaidēties, tikai pēc tam dibināt ģimeni. Jautāju, kas tad abi viens otram ir — viss kopīgs, tomēr par ģimeni sevi nesauc? — Ar ģimeni domājam bērnus. Pagaidām esam viens otram. Šobrīd gribam padzīvot sev, bez rūpēm un lielas atbildības par vēl kādu. Domāju, ka šobrīd vēl nav jāprecas — viens otru esam iepazinuši, mums ir labi, dzīvojot kopā tāpat, un dokumentam nav nekādas nozīmes, — domā Lauris.
Ja jautātu, teiktu “jā”!
Marta gan domā mazliet citādi — kādreiz viņai gribētos kāzas. “Uzskatu, ka iniciatīvai precēties jānāk no vīrieša, un es pirmā nekad nejautāšu — kad mēs beidzot precēsimies? Katra meitene sapņo par balto kleitu un līgavas pušķi, arī es. Tikai vajadzīgs īstais laiks,” teic Marta. Pēc šīs sarunas domāju: kad pienāk “īstais laiks”? Vai mēs pārāk daudz nenoveļam uz “īsto” laiku? Martai ir 28, Laurim tūlīt būs 30 gadu, abi ir finansiāli nodrošināti un izbaudījuši brīvību. Bet viņi gaida “īsto” laiku.
Izšķiras un dzīvo kopā
Lidija un Jānis viens otru pazīst vairāk nekā trīsdesmit gadu. Viņi iepazinās agrā jaunībā kopīgas draudzenes dzimšanas dienas ballē un pēc diviem gadiem apprecējās. Diemžēl pāris nekā nevarēja tikt pie bērniņa, un attiecības pēc pāris laulībā nodzīvotiem gadiem “saļodzījās”. Jānis mainīja vienu mīļāko pēc otras, Lidija to zināja un samierinājās. Kad vīrs viņu sāka krāpt atklāti un Lidijai jau darbabiedrenes aizrādīja, viņa izlēma — jāšķiras. Paziņojot savu lēmumu vīram, Lidija klusībā cerēja, ka viņš varbūt lūgsies un nevēlēsies viņu zaudēt, tomēr nekā. Jānis bez iebildumiem piekrita šķirties un iesniedza dokumentus. Tas notika astoņdesmitajos gados, un šķiršanās nesagādāja nekādas problēmas — bērnu nav, par mantas sadali pāris iepriekš vienojies, un šķirties gribēja abi.
Apprecas otrreiz
Abu pasēs nozibēja zīmogi, ka laulība šķirta. Lidija un Jānis saskatījās un devās mājup, turpat, kur dzīvoja iepriekšējos desmit gadus. Tā viņi šķīrušies turpināja dzīvot ierasto dzīvi, tiesa, Jānim vairs nebija mīļāko vai arī viņš nekrāpa bijušo sievu atklāti. Tuvinieki ilgi nezināja, ka pāris ir šķīries, jo ārēji abu attiecībās nekas nebija mainījies. Reiz draudzene Lidijai pajautāja, kāpēc pēdējā laikā viņa nevalkā laulības gredzenu. “Pazuda,” atbildēja Lidija. Grūti no malas saprast, kas šo pāri arī pēc šķiršanās saturēja kopā — vai tas bija tikai pieradums, kopīgā un ierastā vide, vai tomēr mīlestība. Pērnajā ziemā tikpat klusi, kā toreiz izšķīrās, pāris reģistrējās. Motivācija — Jānim piederošais dzīvoklis. Tas noformēts viņa vārdā, un, ja ar Jāni kaut kas atgadītos, Lidija paliktu bez mājām… Vai tāpēc bija vērts precēties otrreiz, to zina tikai viņi paši.
“Sadejojas” agrā jaunībā
Ingūna un Arvis ir viens no tiem precētajiem pāriem, kuri iemantojuši apkārtējo apbrīnu. Nākamgad apritēs divdesmit gadu, kopš abi apprecējās. Ģimenē aug trīs bērni, bet Ingūna un Arvis joprojām labprāt pavada laiku viens otra sabiedrībā. “Mācījāmies vienā skolā, bet tolaik Arvis man nepievērsa nekādu uzmanību, jo ir par mani trīs gadus vecāks. Tikai, kad atgriezās no dienesta, kādā ballē “sadejojāmies”, man tolaik bija deviņpadsmit. Pēc pāris mēnešiem apprecējāmies. Domāju, ne jaunības dullums, bet tā laika uzskati bija noteicošais, kāpēc uzreiz precējāmies. Gribējām dzīvot kopā, bet neprecoties tas būtu netikumiski,” teic Ingūna. Pāris atzīst, ka ne vienmēr, apprecoties tik agrā jaunībā, izdodas veiksmīgi izveidot ģimeni, jo cilvēki ar gadiem mainās, mainās viņu uzskati un prasības, kas otram var nepatikt.
Tā ir atbildība
“Galvenais ir prast sadzīvot un saprast otru. Strīdēties un kašķēties ir viegli, bet jāiemācās ieklausīties otrā un pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir,” domā Arvis. Pāris atceras, ka precoties nedomāja, kas būs pēc desmit vai divdesmit gadiem, vai viņi spēs tik ilgi nodzīvot kopā. Domājuši vienīgi par to, kā ātrāk sākt patstāvīgu un neatkarīgu dzīvi. “Mums nebija nekā — ne dzīvokļa, ne mēbeļu, ne automašīnas, bet mums tas nebija svarīgi. Mēs bijām iemīlējušies, un dzīvē tam ir vislielākā nozīme. Tas, ka mūsdienu jaunieši neprecas, kamēr nav finansiāli neatkarīgi, ir tikai nevēlēšanās uzņemties atbildību par otru. Jo laulība — tā ir atbildība,” pārliecināta Ingūna.
***
Trīs atšķirīgi pāri, katrs ar savu pieredzi un pārliecību, tomēr visi seši vienprātīgi piekrīt, ka laulība nav važas. Tā noslēgta pēc brīvprātības principa, lai gredzens pēkšņi no pirksta “nepazustu”.
