Vallieti Ģertrūdi Komasi pilnajā vārdā reti kurš uzrunā. Savējiem viņa ir vienkārši Geta. Tā jau kopš mazotnes. Šajā nedēļas nogalē kundze svin 80 gadu jubileju.
Par vārdu saīsināšanu Ģertrūdes kundzei ir savs stāsts.
— Māsu Antoniju arī nekad nesauc pilnā vārdā, bet tikai par Antu. Dēls ir Normunds, bet tik garu vārdu taču grūti izrunāt! Tāpēc viņš mums ir Noris. Mazdēlam Tomam gan labi — viņa vārdu nevar saīsināt, — stāsta valliete.
Pati viņa augusi četru bērnu ģimenē un ir vecākā. Jubilāres dzimtā puse ir Ērberģē, kur dzīvoja līdz 1957. gadam, kad ar ģimeni pārcēlās uz Valli, jo Ģertrūdes kundze bija pirmdzimtā dēla gaidībās, un šajā pagastā bija slimnīca. Tomēr mediķi tuvāk. Ar vīru Aļģirtu, kurš nu jau desmit gadu ir mūžībā, satikušies vēl Ērberģē. Viņš bija lietuvietis un strādāja būvbrigādē. Staigājuši viens otram garām, līdz saskatījušies nopietni.
Izmēģina dažādus darbus
Par savu darba mūžu Ģertrūdes kundze smaidot teic: kolhoza laikos viņai viegli klājies — smagu darbu nav strādājusi. Pēc skolas beigšanas viņu, jaunu meiteni, no kolhoza norīkoja uz priekšsēdētāju kvalifikācijas celšanas kursiem.
— Domāju: kas man, braukšu mācīties! Kad pēc sešiem mēnešiem kursus pabeidzu, strādāt uz lauka vairs nesūtīja, jo biju taču smalki skolota! Kļuvu priekšnieka vietniece. Ziemā tādā amatā nebija daudz, ko darīt, un es veicu citus darbus — kur vajadzēja kādu “caurumu aizbāzt”, tur sūtīja mani. Kad vēlāk kolhozā trūka grāmatveža palīga, sāku strādāt šo darbu, līdz pārcēlāmies uz Valli. Tad mājās audzināju bērnus, — atminas valliete.
Vēlāk viņa strādājusi Valles kolhozā. Sākumā palīdzējusi kantorī, bet vēlāk radušies citi pienākumi.
— Tad kolektīvās saimniecības beidza pastāvēt, nomira vecāki, un es ar ģimeni pārcēlos uz viņu mājām “Vildes” pie Valles. Turējām pa trim govīm un saimniekojām, kā jau laukos, — nosaka Ģertrūdes kundze.
Pieradināt nevar
Komasu ģimenē izaudzināti divi dēli, bet šobrīd viens jau aizsaulē. Jubilārei ir trīs mazbērni un tikpat mazmazbērnu. Par visiem viņa priecājas un seko līdzi dzīves gaitām. Vecmāmiņa ar lepnumu rāda laikraksta numuru, kurā rakstīts par mazdēlu Tomu, uzņēmuma “Balticovo” mehatronikas inženieri. Gudrs un uzcītīgs puisis, kurš daudz ko dzīvē sasniedzis paša spēkiem. Darba dēļ viņam nereti jādodas uz ārvalstīm, un viņš vecmāmiņai atsūta pastkarti. Visus savus mīļos Ģertrūdes kundze gaida jubilejā.
Jau divus gadus jubilāre dzīvo Valles centrā. Jaunie aizspurguši uz lielpilsētām, un dēla dzīvoklis palicis tukšs. Tā māmuļa pierunāta pārcelties, jo ikdienas solis lauku mājā vienai pašai kļuvis par grūtu.
— Tā trakā zāles pļaušana pie lauku mājas! Kad visu dienu “nokaujies” ar to pļāvēju, vakarā istabā grūti tikt. Tagad man labi — esmu siltumā, viss nepieciešamais līdzās. Būtu vēl labāk, ja kāja “neniķotos”. Kaites pa vienai vien piezogas, bet ko padarīsi, — jubilāre smaidot teic.
Viņa gan piebilst, ka nav bijis viegli pieņemt lēmumu pārcelties. Turklāt bažas radījis suns Čipiņš, kuru nekādi nevarēja pieradināt uzlikt kaklasiksnu. Daudzi izmēģinājušies, bet nekā, un citkārt tik miermīlīgais dzīvnieks pat rādījis zobus. Tad dēls mierinājis, ka suns taču bez saimnieces nekur neiet, un tā arī bijis. Nu arī mundrais Čipiņš, kuram rit jau 12. gads, pieradis pie jaunajiem apstākļiem.
Neiztiek bez
“Staburaga”
Kā paiet jubilāres ikdiena?
— Lasu grāmatas un avīzes. Vasarā kopā ar kaimiņieni aprušinām nelielu dārziņu. Nekā daudz no izaudzētā jau man nevajag, bet bez zemes darbiem grūti. Labprāt dodos arī uz kultūras pasākumiem. Agrāk biežāk braucām uz teātriem vai koncertiem Rīgā, bet šobrīd pie mums tādus braucienus nerīko, — saka valliete.
Jau ilgus gadus Ģertrūdes kundze ir uzticīga laikrakstam “Staburags”. Tajā var izlasīt par bijušā Aizkraukles rajona cilvēkiem un vietām. Daudzi pazīstami un tuvi. Saņemot kārtējo laikraksta numuru, jubilāre izlasa visu.
