Salam arvien pastiprinoties, izglītības iestādēs ar bērniem un vecākiem pārrunā apstākļus, kādos skolu drīkst neapmeklēt un var palikt mājās. Īpaši aktuāli tas ir mazajās lauku skolās, kur bērni uz skolu kājām mēro lielākus attālumus nekā pilsētnieki.
Zalves pagasta Sproģu pamatskolā gan bērni, gan vecāki ir informēti par to, ka lielā salā var palikt mājās un skolu neapmeklēt. “Šoziem vēl nav bijis tik liela aukstuma, tāpēc mācības notiek, kā ierasts. Katrā klasē pa kādam bērnam slimo, tomēr aukstuma dēļ skolu nekavē. Daļa skolēnu mīt tepat Sproģu centrā, bet tos bērnus, kuri dzīvo vairāku kilometru attālumā, uz skolu un pēc tam mājās nogādā ar skolas autobusu. Iepriekšējās ziemās, kad aukstuma dēļ bērni uz skolu nenāca, līdz mācību gada beigām kavētās stundas pamazām atstrādājām,” stāsta Sproģu pamatskolas skolotāja Solveiga Veide.
Pērses pamatskolas direktore Gaļina Kraukle stāsta, ka aukstums viņu darbu katru gadu ietekmē pavisam maz: “Lielākā daļa skolēnu dzīvo līdzās skolai, nav jāmēro tāls ceļš, braucēju ir ļoti maz. Katru gadu pārrunājam ar skolēniem un informējam vecākus, ka lielā aukstumā ir iespēja uz skolu nenākt. Skolēni individuāli vienojas, kas jāizlasa vai jāiemācās.”
Pļaviņu novada ģimnāzijas filiāle Odzienā ir starp diviem ciemiem — līdz Vietalvai ir apmēram trīsarpus kilometri, līdz Odzienai — divarpus, tāpēc visi skolēni uz skolu brauc. “Iepriekšējos gados daži bērni uz skolu bija atnākuši arī lielā salā, iespējams, nebija paskatījušies termometrā, piemirsuši paši vai vecāki. Skolā vienmēr ir skolotāji, kuri ar bērniem darbojas individuāli, jo mājā nevienu nesūtām. Par to, cik lielā aukstumā drīkst palikt mājās, runājam katru gadu, ierakstām dienasgrāmatās un informējam vecākus, tomēr varu apgalvot, ka bērni šo iespēju palikt mājās neizmanto ļaunprātīgi. Bieži ir tā, ka termometra stabiņš ļoti zemu noslīdējis naktī un agri rītā, bet dienas pirmajā daļā gaiss iesilst, tomēr bērns nav izgājis no mājas un tur arī paliek,” atklāj skolotāja Brigita Krauze.
Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolas 4. klases audzinātāja Natālija Grīnvalde atceras, ka pagājušajā mācību gadā, kad bija liels aukstums, un bērni varēja uz skolu nenākt, klasē darbojās ar četriem pieciem skolēniem: “Skolā arī lielā aukstumā ir silti, bet lauku mājas nereti grūti piekurināt, tāpēc bērniem labāk dienu pavadīt skolā. Ir bērni, kuri dzīvo pārdesmit metru attālumā no skolas, viņi arī lielā aukstumā mājās nepaliek. Klases stundās esam pārrunājuši, cik lielā salā jāpaliek mājās, kāds apģērbs jāvelk, ka no mājas nedrīkst iziet bez cepures un cimdiem, lai neapsaldētos. Ja vecākiem ir iespēja bērnu līdz skolai atvest un pēc tam aizvest ar automašīnu, tad gaisa temperatūrai lielu nozīmi nepievērš, bet, ja bērnam līdz skolai jāiet kājām kilometrs un vairāk, tad gan labāk palikt mājās.” ◆
