Ilonai jau bērnībā lauku darbus ierādīja mamma, tādēļ droši varēja pieteikties šovam “Lauku sēta”.
Ar Ilonu Jeršovu, kuru daudzi vietalvieši pazīst kā savējo, tiekamies viņas darbavietā — Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) Pļaviņu brigādes telpās. Šobrīd gan Ilona darba pienākumus nepilda, veselības problēmu dēļ vēl nevar atgriezties ierindā, taču ar visu būtību viņa ir darbā, ko nekādi neizdodas noslēpt.
Ilona bija viena no desmit šova “Lauku sēta” dalībniekiem un iekļuva finālā, kuru televīzijā varat vērot šodien, 17. decembrī. Kā viņa šovā tika, par tā ikdienu un mazliet arī aizkulisēm — par to visu sarunā.
Liela konkurence
— Kā izlēmāt piedalīties šovā?
— Kādā brīdī aptver, ka dzīve strauji rit uz priekšu un kaut ko vēl gribētos izdarīt. Skrien no viena darba uz otru, neko vairs vispār dzīvē nevar redzēt. Arī mājinieki apraduši, ka viss vienmēr ir izdarīts. Ar kolēģu ieteikumu izlēmu piedalīties šovā, tepat darbā aizpildījām anketu, tā es arī tiku šovā.
Konkurence bija liela. Šovam pieteicās 420 cilvēki. Pirmajai atlasei ieradušies bija visi. Uzskatu, tas bija liels sasniegums, ka es sieviešu konkurencē tiku pirmajā četriniekā, ko izvēlējās producenti. Vienu no trim meitenēm izraudzījās skatītāji.
— Kā ģimene to uztvēra?
— Sākumā īpaši neko neteicu, jo es jau biju iepriekš vienam šovam pieteikusies, taču meitai bija izlaidums augstskolā, un es atlasē nepiedalījos. Viņi diezgan mierīgi uzņēma, jo noteikti domāja, ka es netikšu. (Smejas.) Un es jau pati arī nesaspringu — daudz cilvēku, kur nu mani izvēlēsies! Pēc tam īpaši apmierināta nebiju. Tad uzaicināja otrajai atlasei, un no tā mazumiņa mani apstiprināja. Vēlāk jau pārņēma gandarījums, ka esmu kaut kur tikusi un esmu novērtēta. Taču, kad bija jābrauc, tad jau bija, kā bija. Domāju — kam man tas vajadzīgs?
Lieliska komanda
— Vai nebiedēja, ka noteikts laiks būs jāpavada svešā vietā starp svešiem cilvēkiem?
— Nē, nezinājām, uz kurieni braucam — mūs veda nezināmā virzienā. Gribējās zināt, kur mēs būsim un kas tur būs.
Visi sapazināmies, braucot autobusā. Sapratām, ka būsim lieliska komanda. Es biju visvecākā, bet īpaši to neizjutu. Iebraucām saimniecībā, un pirmais šoks, ka tā ir tik liela. Iepriekšējos gados saimniecības bija mazākas.
— Kādi bija sadzīves apstākļi?
— Par tiem nevarēja sūdzēties. Apzinājāmies, uz kurieni braucam. Istabiņa bija normāla, pēc tam siena šķūnis, lai jau būtu šovs. Neērtības gan sagādāja tas, ka virtuve bija ārā un jāgatavo uz ugunskura, ūdens bija jānes no kūts. Tur tas bija ļoti labs — gan siltais, gan aukstais, taču jānes pāri visam pagalmam, tas bija grūtāk.
Miega bads
— Smagie darbi nebiedēja?
— Kad tur esi “iekšā”, par visu aizmirsti. Nebija laika domāt ne par sevi, ne par mājām. Cēlāmies trijos naktī, lai slauktu govis. Nevar uzreiz iemācīties slaukt 60 govju, ja nekad dzīvē to neesi darījis. Slaucām trijatā — es, Arta un Ingūna. Pārējie gulēja līdz sešiem. Saimniece gan teica, ka slaucējas varēs pagulēt, taču neiznāca, tāpēc arī bija miega bads. Miega trūkuma dēļ pat izbalsošanas laikā ne reizi vien iemigām.
— Skatoties raidījumu, pārsteidza, ka uzdod darīt darbus, kuru veikšanā nav iemaņu, pieredzes. Kaut vai vistu kūts iekārtošana. Ja nu grīda iznāk nelīdzena? Un palikušas pārsvarā sievietes…
— (Smejas.) Ko lika, to darījām. Kā mācējām, tā darījām. Nesen ar saimnieci sazvanījāmies, vistu kūts stāv, vistas dzīvo, viss kārtībā. Tas jau bija tāds kā pārbaudījums mums, meitenēm, puišus bijām izbalsojušas, “mazais” Mārtiņš vienīgais palika.
Cementu kūtī sākām klāt no rīta un divos naktī pabeidzām, kaut raidījumā to parādīja dažās minūtēs. No cementa kļuva jēli, nejutīgi pirkstu gali. Tas arī pēc tam ietekmēja pupiņu lasīšanu, ko īstenībā darījām ļoti ilgi.
Visiem viens mērķis
— Kad tiek izveidota kāda grupa, sākumā viss ir labi. Tā bija arī jums. Kurā brīdī sākas nesaskaņas, kašķi?
— Tādu kašķu “no sirds” vispār nebija. Varbūt pāris reižu saplēšanās iznāca, tomēr miega bads, nogurums darīja savu. Fiziski un psiholoģiski grūti. Taču tas ir vajadzīgs, lai mēs salūztu un kaut kas sāktos. Nevienam jau darbs neinteresē. Vai skatītājiem būtu interesanti skatīties, kā mēs govis slaucam un kūti tīrām? Tie kašķi vairāk tika uzspēlēti kameru priekšā. Mēs katrs, ar ko mākam, ar to taisām šovu. Darbs paliek otrajā plānā. Tas mums bija jāizdara, padarījām, un viss. Patiesībā bijām ļoti draudzīgi. Kameru priekšā pakasījāmies, pēc tam gājām kopā un darbojāmies, smējāmies. Kameras bija klāt visu laiku, gandrīz 24 stundas diennaktī. Šur tur bija slēptās kameras, par ko mēs pat nezinājām. Beigās pie kamerām tā pieradām, ka pat aizmirsām par tām.
— Jūs salūzāt tikai šova pirmspēdējā sērijā.
— Jā, es salūzu viena no pēdējām, un tas man ir gandarījums. Kad devos uz šovu, nedomāju uzvarēt, jo konkurence bija spēcīga, mans mērķis bija tikt līdz finālam. Es to sasniedzu. Visi bija salūzuši jau agrāk. Kāpēc es salūzu? Mums izveidojās laba kompānija — es, Evija un “mazais” Mārtiņš. Mēs norunājām, ka kameru priekšā viens otru neaprunāsim. Ja kaut kādas nesaprašanās, šaubas, visu izrunāsim.
— Tomēr tā nenotika.
— Jā. Jāpastāsta, kāpēc es gribēju izbalsot Eviju. Viņa salūza, citi, arī producenti, mūs mēģināja izšķirt, viņa neizturēja šo spiedienu un sāka mani aprunāt. Pēc tam viņa man to pateica un vēl šo to, tāpēc nolēmu viņu izbalsot. Iespējams, šodien, visu pārdomājot, tā nedarītu. Tur tu esi tā iekšā, dzīve, šķiet, apstājusies, un nekā cita vairs nav. Visi bijām iekšā ar sirdi un dvēseli. Sliņķu tur nebija, strādāja visi un no sirds. Visiem bija mērķis tikt uz priekšu, kā kurš mācēja, tā gāja.
Lai būtu interesanti
— Teju šova izskaņā nokļuvāt uz sliņķu sola…
— To, ka nedēļas beigās varam kļūt par sliņķiem, sapratām visi. Taču es no tā visvairāk baidījos, jo sliņķe nekad neesmu bijusi un nebūšu. Bet šovā kļuvu tāpēc, lai skatītājiem būtu interesanti.
— Taču, kad paziņoja, ka varēsiet palikt, šķita, ka tas jums vienaldzīgi.
— Bija lūzums, un biju gatava aiziet. Jau neilgu laiku pirms tam viss bija līdz kaklam. Bet kur tu lauka vidū aizskriesi? Pat nezini, uz kuru pusi iet. Mēs vispār nedrīkstējām iziet no filmēšanas teritorijas.
Sākās pamatīgas veselības problēmas, kuras atklāja tikai šova beigās. Roku uz augšu nevarēju pacelt. Sāpes bija briesmīgas, tās pašas pāris stundas naktīs nevarēju pagulēt. Pēc šova tūlīt bija operācija.
— Kā aizvadījāt brīvo laiku?
— Principā brīvu brīžu nebija. Ja tāds radās, iedzērām kafiju. Nebija laika sēdēt, visu laiku kaut ko darījām.
Svarīgi, ko citi domā
— Tā kā jūs pazīstu, varu apgalvot, ka šovā bijāt diezgan patiesa.
— Es vispār esmu patiesa, un daudziem tas nepatīk. Varēju daudz ko pateikt acīs un kameru priekšā nevienu neaprunāju. Tas, ka es visu mācēju darīt, visiem krita uz nerviem. Man jau arī meita saka — ko tu mūžīgi skrien pa priekšu, visu dari? Atļauj arī citiem darīt! Ja es kaut ko daru, daru kārtīgi, varu izdarīt arī vairāk, kā vajag. Šokēja, ka manu darbu vienkārši nenovērtēja.
— Taču visās sērijās tieši jūs raksturojāt situāciju, gluži kā novērotājs no malas.
— (Iesmejas.) Es arī biju vairāk novērotājs no malas. Jāpadomā par to, lai pēc tam nav kauns iet cilvēkos. Man tāds darbs, es nevaru kašķēties, rupji runāt. Jādzīvo tālāk, un man nav vienalga, ko domā mana ģimene, radi, draugi un citi. Man nav kauns par to, ko es darīju.
— Teju fināla beigās saimniece paziņoja, ka vēl nav jūs “izkodusi”?
— Tas ir atsevišķs stāsts. Saimniecei jau arī bija jāspēlē līdzi — ko lika, to darīja. Viņai bija sava veida šovs, kas viņai arī izdevās. Domāju, līdz galam viņa mani “neizkoda”. (Smejas.) Saimniecei cepuri nost, viņa tur plēšas melnās miesās, tādu lielu saimniecību vilkdama viena pati. Patiesībā tāds riņķadancis vien iznāk — skrien, plēsies, ieguvuma nav, viss aiziet atpakaļ zemē, lopiņos, elektrībā un citur.
— Vai, jūsuprāt, galvenās balvas ieguvējs ir to pelnījis?
— Uzskatu, ka jā. Principā visi, kas iekļuva finālā, to būtu pelnījuši, jo visi smagi strādājām.
Pieteiktos vēlreiz
— Šovs beidzies. Vai arī tagad turpināt sazināties savā starpā?
— “Facebook” mums ir izveidots “čatiņš”, visi sazināmies. Pasakām viens otram, ko domājam, pasmejamies. Nav nekāda rūgtuma. Tas bija šovs. Neticēsiet, bet visciešākais kontakts joprojām ir ar Eviju.
— Mājinieki bija noilgojušies?
— Viņi bija uzmetuši lūpu! (Smejas.) Kā jau teicu, nebija laika par viņiem domāt.
— Kādas atziņas radās pēc šova?
— Sākumā galvenā atziņa bija, ka vairāk ne uz vienu šovu neiešu. Biju vīlusies, ka manu darbu nenovērtēja. Sapratu, ka darbs tur nebija galvenais. Taču šodien noteikti pieteiktos vēlreiz, zinātu, kā tas viss notiek, strādātu un darītu citādāk. Nav tādu lauku darbu, ko es nevarētu izdarīt. Vienīgais, ko nebiju darījusi, gājusi pie bitēm. Pēc “Lauku sētas” sapratu, ka arī ar to varu tikt galā. Lauku darbi mani nebaida, ar to varētu arī dzīvē tikt uz priekšu un sevi parādīt.
— Tāpēc, ka lauku darbi iepazīti jau bērnībā vai arī tas saistīts ar darbu “ātrajā palīdzībā”?
— Mani darbs nekad nav baidījis, esmu darbaholiķe. Varu strādāt ļoti daudz, tāpēc augstāki spēki mani laikam “apsēdina”. Piecas nedēļas vispār ar labo roku nevarēju neko padarīt, tikai sēdēju un staigāju, mācījos kaut ko darīt ar kreiso roku. Šajā laikā radās nopietnas pārdomas, esmu sapratusi — ja sevi nemīlēsi, nepasaudzēsi, neviens cits tavā vietā to nedarīs. Laikam kaut kam tādam vajadzēja notikt, lai sāktu domāt par sevi.
Pašlaik man ļoti pietrūkst darba. Medicīnas nozarē strādāju no 1981. gada, pēdējos gadus “ātrajos”, darbs ir mana sirdslieta un arī mans hobijs.
Jāņem, ko dzīve dod
— Nu jau kādu laiku esat kalsnaviete. Esat tur iejutusies?
— Sākumā ļoti pietrūka Vietalvas, bet nu šķiet, ka jau esmu iedzīvojusies Kalsnavā.
— Ko vēl dzīvē gribētu sasniegt?
— Vēl dēls jāizskolo. Tagad vairāk dzīvošu sev, sākšu vairāk mīlēt sevi. Varbūt kādā šovā vēl jāpiedalās…
— Tuvojas Ziemassvētki. Ko jūs novēlētu lasītājiem, saviem pacientiem un visiem pārējiem?
— Pirmām kārtām veselību, jo tas ir pats galvenais. Dzīvot tā, it kā katra diena ir pēdējā. Strādājot te, esmu redzējusi tik daudz negadījumu. Cilvēks ir izgājis ārā vai aizbraucis kaut kur un vairs neatgriežas. Mēs nekad nezinām, kur mūs pārsteigs liktenis, nezinām, vai pārnāksim mājās. Jādzīvo vienai dienai un jāņem no dzīves, ko tā dod. Tā ir tikai mūsu dzīve, neviens cits to nedzīvos. Jādzīvo tā, kā tu gribi, nav jēgas upurēties citu labā, jo neviens to nenovērtēs. Mīliet sevi, un arī citi jūs mīlēs!
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Ilona Jeršova.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1962. gada 20. jūlijs, Ērgļi.
IZGLĪTĪBA: 1981. gadā absolvējusi Rīgas 2. medicīnas skolu.
ĢIMENE: precējusies, ir bērni, mazbērni.
DZĪVESVIETA: Kalsnava.
NODARBOŠANĀS: ārsta palīgs NMPD Pļaviņu brigādē.
VAĻASPRIEKS:
ceļošana, kalnu slēpošana.
HOROSKOPA ZĪME: Vēzis.
