“Pauliņu” mājas Vietalvas pagastā ir kā no stāstiem par kārtīgu latviešu sētu. Netālu ir viens no lielākajiem ozoliem Latvijā, pie mājas — liela stārķu ligzda, bet mājā, virtuves stūrī, gozējas pamatīga maizes krāsns. Un saimnieks Pēteris Pudņiks, liels un omulīgs, jokus dzīdams, stāsta, ka uz krāsns bērnībā pat divatā varēja sagulēt.
Dēli atgriezties
nedomā
“Pauliņi” ir nepilnu kilometru no Jaunās muižas Vietalvas pagastā. Māja celta ap 1930. gadu, tīrumi iekopti meža vidū. Ap māju — 25 hektāri zemes, puse no tās arama. Vai arāji būs arī pēc gadiem? Saimniekam ir trīs dēli, bet neviens no viņiem lauku mājās atgriezties nedomājot. Divi jau ilgu laiku dzīvo Anglijā.
Bijis laiks, kad Pēteris te dzīvojis kopā ar vēl astoņiem cilvēkiem — piecām māsām, vecākiem un vecvecākiem. Vēlāk devies mācīties uz Jēkabpili un tur arī palicis dzīvot. Pirms 17 gadiem, kad vecāki nomiruši un māsas atteikušās te saimniekot, aizgājušas savā dzīvē, cits nekas neatlicis, kā ņemt saimniecību savā un sievas Rasmas pārziņā.
Aizbaida ar traktoru
Tādā vietā dzīvojot, jāsamierinās, ka mežazvēri mieru nedos ne ziemu, ne vasaru. “Labi, ka sniegs uzsnidzis un apsedzis mežacūku nedarbus,” saka saimnieks. Vaicāju, vai saimnieks pats mednieks? Viņš saka: “Kā pilsētā par mednieku tiksi? Ja nu vienīgi meitas medīt. Māsas puika gan mednieks, bet pēc noteikumiem viņš te nedrīkst šaut. Tikmēr man mežacūkas grauž nost visu līdz pašam slieksnim. Pirms Ziemassvētkiem biju spiests nokaut savu cūku, jo nebija vairs, ar ko barot. Dzīvoju laukos, bet kartupeļi jāpērk, jo mežazvēri visus apēduši, pirms paspēju novākt. Arī dārzā ogukrūmus līdz saknēm izrakušas, jo uz tiem zāģuskaidas bija sabērtas, apakšā sliekas vēl ilgi ložņājušas, un cūkām tā labu labā barība. Tas ir ārprāts! Pa trim četriem bariem nāk no meža ārā — trīsdesmit četrdesmit cūku! Kādu dienu dēls kopā ar draudzeni bija atbraucis ciemos un gāja pastaigā. Cūkas nāca pretī. Viņi, cik spēka, bļāvuši, baidījuši, bet šīs neņem vērā. Atskrēja mājās kliegdami, ka cūkas ēd nost. Ņēmu traktoru un braucu pretī uzbrucējām. Iedzinu mežā, griežu traktoru riņķī. Skatos — zvēri iznāk no meža, aiziet līdz vietai, kur pirms tam biju, un meklē, vai esmu ko ēdamu atvedis.”
Piecas vienā naktī
Lietā likts arī elektriskais gans. Bet vai tas līdzējis? Cilvēks ar roku pārbaudīs, vai ir elektrība, bet cūka jau pieradusi, zina — nebūs labi, ja pieskarsies, un lien pa apakšu. Tur, kur gadās kāda bedrīte, uz vēdera izlien. “Domāju, kāds maisu pa zemi vilcis, bet tad apķēru — cūka līdusi,” turpina saimnieks.
Vaicāju, vai agrāk nebija tik traki? “Kad te vēl dzīvoja māsasvīrs, naktī pat piecas nošāva. Ellīgs čalis bija, viss “do lampočki”. Kā nekā krievu laiku praporščiks. Teica — privātīpašums, ko gribu, to daru!” smejot saka Pēteris.
Citi iesaka izlikt cilpas, bet aizejot ar visu cilpu, pat ja kājai kauls tik paliks. Kāds vīrs stāstījis, ka reiz sēdējis ozolā pie sava lauka un gaidījis, kad cūkas nāks. Iesnaudies un, kad izdzirdējis apakšā troksni, pamanījis vienu ar ilkņiem kā puslemeši. Bliezis starp ausīm. Kuilis skrējis pa lauku atplestu muti, paķēris tajā dzeloņdrāti un visus mietiņus piedevām. Tā arī ieskrējis mežā, desmitiem metru drāts līdzi vilkdams.
Sacerējumu raksta “Pauliņos”
Negals esot arī ar briežiem. Visus plēvē ietītos siena ruļļus nevarējis laikus pārvest tuvāk mājai. Nogaidījis ziemu, un Pēteris lūdzis kaimiņam, lai pēdējos četrus viņš ar savu tehniku nogādā “Pauliņos”. Kaimiņš atbraucis un teicis — ruļļu nav. Palikuši bija tikai pāris desmitu centimetru no katra, pārējais noēsts. Zaķu gan te vairs nav, tik kādi divi pa visu apkaimi palikuši. Agrāk viņu bijis papilnam.
Saimniecībā ir arī govs, zoss, truši. “Lai mazbērniem, no Rīgas atbraucot, būtu, ko paskatīties. Māsasmeitas puikam skolā bija jāraksta sacerējums par lauku tēmu. Atbraucis uz “Pauliņiem”, un te viņam divas stundas stāstīts par saimniecību. Vēlāk skolotāja brīnījusies: kur puikam tādi lauki! Tolaik vēl dažādu šķirņu pīles turējuši. Viņām lieti noderējis dīķis, kas tepat pie mājas. Tas te esot no seniem laikiem. Uzturēts kārtībā, un tagad, ziemā, pie laipiņas izcirsts āliņģis, lai govju dzirdināšanai ūdeni pasmeltu. Bet vasarā tajā ķertas karūsas. Reiz mazdēls noķēris tādu pamatīgu un ar visu makšķeri meties uz istabu, lai parādītu, kāda viņam zivs. Noķert jau māk, bet neprot no āķa noņemt. Vasarā arī Pēterim patīkot iemest makšķeri un lomu turpat uz grila izcept.
Vai, tālu no pagasta centra dzīvojot, ar pārtikas sagādi nav grūti? “Ar pārtiku ir tā — piezvanu māsai, kura dzīvo Pļaviņās, un noskaitu, ko vajag. Pats pie ledusskapja un jautāju viņai: ko tu gribi pretī — biezpienu, sviestu, sieru? Ko varam, paši tepat gatavojam. Eļļu nopērku vairumā netālu no Jēkabpils. Piecus litrus uzreiz.”
