Pēdējā laikā jūtos kā lauku ceļotājs. Katrai sestdienai Izabella izstrādājusi maršrutu pie kāda no lauku radiem. Izrādās, viņu ir ne mazums. Ciemos mana laulene uzvedas kā lauku inspektore.
Pēdējā laikā jūtos kā lauku ceļotājs. Katrai sestdienai Izabella izstrādājusi maršrutu pie kāda no lauku radiem. Izrādās, viņu ir ne mazums. Ciemos mana laulene uzvedas kā lauku inspektore. Nu rādi, rādi, kas tev izaudzis! — tā ir viņas pirmā frāze. Un naivie radiņi lielās ar”. — Vai, cik skaisti burkāniņi! Vai, kādas apaļas bietītes! — pēc šiem izsaucieniem laucinieki, protams, kļūst jo sevišķi dāsni. Tie, kuri skopāki, laimīgi nejūtas. Izabella viņus tā izklaušina, it kā Eiroparlamentā pieņemtu eksāmenu. Beigās skopuļi ved vien Izabellu uz pagrabu un izrāda rudens ražu.
Nemaz jau tik slikti laucinieki nedzīvo. Ja jūs zinātu, ko mēs esam sasirojoši! Burkānus, kartupeļus, bietes, kāpostus, sīpolus, dažādus ievārījumus, konservus! Tas jau būtu iepriecinoši, bet trakākais, ka man atvēlēta nesēja loma. Tā kā mašīna salūzusi, visi labumi mājās jāved ar sabiedrisko transportu. Izabella jau neklausās, ka es smagumus nevaru nest, iegrūž man rokās tīkliņu ar 30 kilogramiem dārzeņu. Bet man taču desa garšo labāk!
Indriķis