Mazzalvietis Elmārs Vectirāns nupat atgriezās no Lietuvas, kur piedalījās televīzijas spēles “Gribi būt miljonārs?” filmēšanā.
Mazzalvietis Elmārs Vectirāns nupat atgriezās no Lietuvas, kur piedalījās televīzijas spēles “Gribi būt miljonārs?” filmēšanā. Spēli televīzijā varēs redzēt tikai nākamā gada martā, bet Vectirāna kungs piekrita “Staburaga” lasītājiem pastāstīt par to, ko televīzijas skatītājs neredz.
Otrā iespēja veiksmīga
— Kā nokļuvāt spēlē?
— Par to jāpateicas sievai Anitai. Viņa regulāri pērk spēles talonus, ja tajos ir TV simboli, izpilda ar manu vārdu un nosūta. Rēķinājām, ka esam nosūtījuši ap divdesmit talonu. Man reiz jau zvanīja un uzdeva atlases jautājumu. Uz to uzreiz jāatbild, teikto ieraksta un tad vērtē, vai cilvēku var aicināt uz spēli. Toreiz man jautāja, cik cilvēku gāja bojā kuģa “Titāniks” katastrofā. Padomāju un sacīju — deviņi simti. Nākamajā dienā sieva internetā izlasīja, ka esmu “noslīcinājis” krietni par maz, izrādās, toreiz bojā gāja pusotra tūkstoša cilvēku. Acīmredzot netiku 12 labāko atbildētāju sarakstā, un mani uz spēli neuzaicināja.
— Otrā iespēja izrādījās veiksmīgāka?
— Jā. Turpinājām sūtīt talonus, līdz atkal atskanēja zvans no spēles veidotājiem. Šoreiz man jautāja, cik reižu Valentīna Tereškova aplidoja apkārt zemeslodei. Teicu, ka reižu divdesmit. Šoreiz biju labāko divpadsmitniekā, un man bija jāpošas uz spēles ierakstu. Piektdien saņēmu ziņu, ka pirmdienas rītā jābūt Rīgā, pie Latviešu biedrības nama, no kurienes aties autobuss uz Lietuvu, jo spēles ieraksts notiek kaimiņvalstī.
Protams, līdzi jābūt pasei, fotogrāfijai, kuru spēles vadītājs Mārtiņš Ķibilds liek savā arhīvā. Var nedaudz samainīt naudu personīgām vajadzībām. Ierakstu studijā ir kafejnīca, kur var iedzert kafiju, kaut ko ieēst. Taču tur var norēķināties arī latos, jo galvenie apmeklētāji ir latvieši. Brauciens pašam un līdzbraucējiem ir apmaksāts. Autobusā izdod anketu uz trijām lapām, kura jāizpilda, lai Ķibilds tādā veidā varētu iepazīt katru spēlētāju. Tur arī jānorāda piecu cilvēku tālruņa numuri, kuriem zvanīt spēles laikā. Tas jau laikus rūpīgi jāpārdomā. Jānorāda arī, kam tērēs iegūto naudu.
— Vienmēr brīnos, kā raidījuma vadītājs var atcerēties ziņas par visiem spēlētājiem?
— Tas nemaz nav tik sarežģīti. Kad esi visātrāk pareizi atbildējis uz atlases jautājumu un izsaukts pie darījumu galda, ierakstu pārtrauc. Raidījuma vadītājs aiziet izlasīt spēlētāja anketu, nāk atpakaļ un sāk sarunu.
Ekskursija pa Viļņu
— Kas jums brauca līdzi?
— Līdzi var ņemt piecus līdzbraucējus. Kopā ar mani brauca meita, brāļadēls un divi viņu draugi. Ievēroju, ka autobusā ir ļoti daudz jaunu cilvēku. Izrādās, līdzi ņem skolēnus no Rīgas, lai ieraksta laikā zālē būtu vairāk publikas.
Lietuvā mums pievienojās vēl apmēram 15 vietējo iedzīvotāju — profesionāla publika. Galvenokārt pensionāri, kuriem par piedalīšanos spēles ierakstā maksā 2—3 latus. Domāju, ko gan viņi saprot, jo spēles notiek latviski. Mums atbildēja, ka viņiem nekas īpašs nav jādara. Aplausi un ovācijas studijā atskan vai arī skatītāji apklust pēc zīmēm, kuras dod viens no operatoriem. Un tas viss jau iepriekš apgūts.
Kamēr studijā gatavojāmies ierakstam, izmēģinājām spēles gaitu, došanos pie darījumu galda, sasveicināšanos, atvadīšanos, tikmēr līdzbraucēji pāris stundu pastaigājās pa Viļņu.
Uzrunā lietuviski
— Kā un kur notiek filmēšana?
— Netālu no Viļņas, lielā angārā, kur studija iekārtota tikai vienā stūrī. Izskatās pavisam citādi nekā redzam televīzijā, un, apskatījis to no “ķēķa puses”, jutos mazliet vīlies. Darbojas piecas filmēšanas kameras, no kurām pāris operatoru filmē spēlētāju un vadītāju, vēl divi — kopskatus, viens — skatītājus. No līdzjutējiem parasti piesaka tuvāko radinieku vai draugu, un viņu arī nofilmē. Pirms filmēšanas ar mums strādāja grimētāja, viņa bija lietuviete.
Es tāds runīgs zēns un visu gribu zināt, tāpēc pajautāju vietējiem, vai šī spēle ir populāra arī Lietuvā. Izrādās, tās slava tur jau noplakusi. Sapratu, ka nākotnē Latvijas spēles filmēšanu varētu pārcelt uz Rīgu. Pagaidām gan laikam vēl ir izdevīgi spēlētājus un publiku vadāt uz Lietuvu un atpakaļ.
— Zinu, ka runājat lietuviski.
Vai kaimiņvalstī to arī izmantojāt?
— Tieši tā. Sarunvaloda nesagādāja problēmas, un arī grimētāju uzrunāju lietuviski, par to viņa bija šokēta, jo zināja, ka atbraukuši taču latvieši. Tad es viņai izskaidroju mūsu pierobežas pagasta un savu saistību ar Lietuvu.
Citādi nekā televizora ekrānā
— Pastāstiet par pašu spēles gaitu.
— Atbildot uz atlases jautājumiem, datorā ir piecas pogas, nevis četras, kā daudzi domā. Vispirms jāievada pareizā atbilde, un tad tā jāapstiprina. Ja tas nav izdarīts, iznāk, ka neesi atbildējis. Es arī pirmajā treniņa reizē aizmirsu pēdējo pogu nospiest. Ir vēl sarkana poga, ar kuru atbildi var atsaukt un rakstīt no jauna. Taču atbildei dotas tikai dažas sekundes un kaut ko labot vairs nav laika. Treniņā paskatījos — es atbildēju astoņās deviņās sekundēs, citi — trijās četrās. Domāju, tad jau man te nekas nespīd. Un arī jautājumi tādi, ka nav no mana “dārziņa”. Piemēram: “Sakārtojiet Rīgas mērus viņu valdīšanas secībā!” Uzvārdus zinu, bet secību ne. Tāpat Jāņa Lūsēna rokoperas dzirdējis esmu visas, bet, kādā secībā tās sacerētas, nezinu.
Interesanti, ka tie, kuri sēž aiz spēlētāja, neko nedzird. Vadītājs un pie darījumu galda sēdošais runā mikrofonā, kurš piestiprināts pie apģērba. Tāpēc malā sēdošajiem spēlētājiem kārtējās tūres laikā ir diezgan garlaicīgi. Var, protams, vērot jautājumu un atbildes studijā novietotajā lielajā ekrānā. Pārējie spēlētāji atdzīvojas tikai tad, kad uzdod kārtējo atlases jautājumu.
— Vai iepazināties ar citiem spēlētājiem?
— Parunājos ar cilvēkiem, kuri bija manā astotniekā. Ļoti gudri spēlētāji. Ir tādi, kuri “Miljonārā” piedalījušies agrāk, arī citās erudīcijas spēlēs, juristi un skolotāji, zinoši ļaudis ar augstāko izglītību. Bet es tāds vienkāršs “lauku gurķis”. Vienu brīdi jau likās — tā skaisti pasēdēšu malā.
— Jūsu spēlē daudz naudas laimēja?
— Divi spēlētāji tajā reizē vinnēja vairāk nekā tūkstoš latu. No laimesta līdz 500 latiem nodokli neatrēķina, bet par lielāku summu jau jāmaksā nodoklis – 25 procenti. Ja laimē 1125 latus, atrēķinot nodokli, 800 latu iznāk. Mums laukos tā ir pusgada maize. Naudu dažu dienu laikā ieskaita uz bankas kontu. Kad Mārtiņš Ķibilds jautāja, kā tērēšu laimestu, atbildēju, ka visai ģimenei sagādāšu dāvanas zem eglītes. Taču ierakstu rādīs tikai martā, un televīzijā šāda atbilde nederēja, bet dāvanas būs.
Iekrīt ar sēnēm
— Tomēr tikāt pie darījumu galda?
— Tiku gan, bet vēl pirms tam gadījās kas pavisam neparasts pirmo reizi spēles vēsturē. Pēc viena atlases jautājuma vīrs, kurš it kā nebija pirmais paspējis izveidot pareizo atbildi, rezultātus apstrīdēja. Kad tos pārbaudīja vēlreiz, izrādījās, ka tiešām gadījusies kļūda un pie darījumu galda tiesīgs doties protestētājs.
Un tad nāca mans jautājums: “Sarindojiet pilsētas secīgi no Ogres līdz Pļaviņām!”. Dzirdu — sauc manu vārdu. Pilnīgi salēcos. Likās, tas taču tik vienkāršs jautājums, gan jau atkal kāds paspēs ātrāk. Mani līdzjutēji gan bija izpētījuši, ka divos iepriekšējos jautājumos man bija otrais rezultāts, un sapratuši, ka man tomēr ir izredzes.
— Vai kameru priekšā neapjukāt?
— Protams, nervu drudzis bija, taču no kamerām es nebaidījos, jo esmu agrāk filmēts. Arī pie studijas atmosfēras jau biju pieradis. Vairāk uztrauca ilgā gaidīšana un nogurums. Pirmie pieci jautājumi bija viegli, un latviešu standartu — 50 latu — ieguvu bez pūlēm. Tad sestais jautājums. Esmu ievērojis, ka sestais un septītais jautājums vienmēr ir ar “zemūdens akmeņiem”. Tas man arī izrādījās liktenīgs. Galvu sajauca nevārīti ēdamas un neēdamas sēnes. Kamēr meklēju sakarību ar to nosaukumiem krievu valodā, izvēlējos nepareizo atbildi. Nelīdzēja pat zvans draugam.
Piecās minūtēs pusalga
— Kurās jomās orientējaties labāk?
— Ģeogrāfijā, vēsturē, no visa pa druskai. Mārtiņam Ķibildam spēlē teicu – es pusi vienmēr zinu, tikai nevar zināt, vai tā ir pareizā puse. Ļoti daudz gūstu, lasot grāmatas. Agrāk lasīju arī populārzinātniskos un tehnikas žurnālus. Protams, ikdienas lasāmviela ir “Staburags”.
— Kā vērtējat savu veikumu?
— Līdzīgs jautājums, tikai par zināšanu līmeni, bija arī anketā. Ierakstīju — bišķīt pāri vidusmē-ram. Kamēr sēžu mājās pie televizora, zinu daudz, bet studijā ir pavisam citas izjūtas. Taču ar vidusmēra zināšanām neatbildēt uz pirmajiem pieciem jautājumiem būtu grēks, varētu tikt pat līdz 250—500 latiem. Tikai ļoti rūpīgi jāizlasa jautājumi, jo reizēm tie ir viltīgi formulēti. Visskumjāk būtu, ja “paliktu pa nullēm”. Ir vērts piedalīties spēlē, jo vienam otram laukos tā ir pusalga, kuru es nopelnīju piecās minūtēs. Taču mani gandarī arī tas, ka redzēju to visu “no ekrāna otras puses”.
Es sevi mierinu ar domu — cik reižu Antiņš jāja stikla kalnā? Trīs. Es taču tur biju tikai pirmo reizi.
“Atzīstu, bija grūti”
— Tātad esat gatavs mēģināt vēlreiz?
— Uzreiz nē. Lai tas viss “nosēžas”. Atzīstu, tas bija arī ļoti grūti. Cēlos četros no rīta, lai no Mazzalves laikus nokļūtu Rīgā. Tonakt bija sniegputenis, tāpēc bija jābrauc lēnām. Tad līdz Lietuvai un atpakaļ un atkal uz Mazzalvi. Pavisam ceļā pavadīju diennakti. Visu laiku negulējis, atlaisties nav kur, pavecākam cilvēkam tas ir smags pārbaudījums. Braucām ar divstāvu autobusu, un pirmo reizi sēdēju otrajā stāvā. Domāju, no augšas visu labāk redzēšu, bet logi bija aizsvīduši, tāpēc no dabas baudīšanas nekas labs neiznāca.
Viena sieviete, kura ieguva lielo laimestu, izmaksāja visiem braucējiem šokolādi. Mūsu pavadītāja stāstīja, ka reiz pēc piecu tūkstošu latu laimēšanas mājupceļā esot pludojis šampanietis.
Spēlē arī “Prāta bankā”
— Sacījāt, ka reiz jau esat filmēts. Kad tas bija?
— Sešdesmitajos gados, kad mācījos 31. arodskolā Rīgā, kurā valdīja stingra, gandrīz vai militāra, disciplīna. Mums bija īpaši formastērpi un cepures. Taču skolā viss bija augstā līmenī arī no estētikas viedokļa. Piedalījāmies estētikas paraugeksāmenā, kuru filmēja. Toreiz vecās spuldzes prožektoros tā karsēja, ka spēj tik sviedrus slaucīt. Piedalījāmies arī dažādās parādēs, kurām sekoja filmēšanas kameras.
— Vai arī agrāk esat piedalījies konkursos?
— Televīzijā pirmo reizi. Esam meklējuši atbildes uz “Prāta bankas” jautājumiem, bet līdz televīzijas spēlēm gan vēl neesam tikuši. Palīdzu sievai risināt krustvārdu mīklas, viņa arī šad tad kaut ko ir laimējusi.
VĀRDS, UZVĀRDS: Elmārs Vectirāns.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1947. gada 17. septembris, Mazzalve.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, celtnieks.
DZĪVESVIETA: Mazzalves pagasta “Brunavi”.
NODARBOŠANĀS: bezdarbnieks vai, Elmāra Vectirāna vārdiem sakot, “deviņi amati, desmitais bads”.
ĢIMENE: sieva Anita, strādā Mazzalves pagasta padomē, četri bērni, divi mazbērni.
HOROSKOPA ZĪME: Jaunava.
VAĻASPRIEKS: motociklu un neparastas formas pudeļu kolekcionēšana, mūzika un anekdošu stāstīšana.
