Oktobra otrā puse ir aiviekstietes Alisas Zvaigznes jubilejas laiks. Tad rudens vēl zied visā krāšņumā — dobēs pie mājas sals gan nokodis puķu ziedus, bet skatu priecē zaļojošie krāšņumaugi un krāsainās koku lapas. Vēl jāpagūst visu sakopt un sakārtot pirms ziemas, jo viņai patīk kārtība — lai viss būtu savā vietā.
Sirdsdarbs ar bērniem
Alisas vārdam ir krievu valodai raksturīgā galotne, taču apkārtējie ikdienā viņu uzrunā par Alisi. Viņas dzimtā vieta ir Pjatigorska Krievijā. Uz Latviju atbraukusi agrā jaunībā un te arī palikusi.
— Pēc skolas gribēju studēt tekstila ķīmiju Ļeņingradā (tagad — Sanktpēterburga), jo tolaik tā bija populāra, bet nenokārtoju eksāmenus augstskolā. Tad draudzene, kura netika mediķos, aicināja iet strādāt par sanitāri uz nesen atvērto slimnīcu Ļeņingradas piepilsētā. Mums patika, un, tā kā bijām zinātkāras meitenes, mums arvien uzticēja atbildīgus darbus. Tomēr mammai šis darbs nebija pa prātam, un viņa ieteica braukt pie tēvoča uz Rīgu, kur būšot lielākas iespējas. Tā arī izdarīju. Latvijā uzreiz labi iejutos, un arī valoda problēmas nesagādāja. Apkārt man bija gandrīz tikai latvieši, tāpēc to ātri iemācījos. Tagad, šķiet, krieviski sliktāk runāju nekā latviski, — stāsta Alise.
Darbu Alise atrada bērnudārzā. Sākumā par auklīti, bet iestādes vadītāja ievēroja viņas prasmi darboties ar bērniem un piedāvāja audzinātājas darbu un pašai savu grupu. Alise bijusi apmulsusi un šaubījusies, vai tiks galā, bet šis darbs viņai bija kā radīts. Sākumā zināšanas darbā guvusi no grāmatām, vēlāk mācījusies Rīgas Pedagoģiskajā skolā. Strādāja Olainē, pēc apprecēšanās pārcēlās uz Rīgu. Piedzima dēls Ernests.
Abu iepazīšanās stāsts ar vīru ir romantisks.
— Mums bija kopīga paziņa, kuras vīrs, tāpat kā mans nākamais vīrs Ojārs, strādāja kinostudijā. Kopā ar draudzenēm bijām ielūgtas pie viņas uz vārdadienu lauku mājās. Līdz konkrētajai vietai aizbraucām ar taksometru, bet tālāk jāiet kājām, tikai uz kuru pusi? Tad garām brauca puisis ar motociklu, apstājās un parādīja īstās mājās, kur arī pats devās. Tas bija Ojārs, — stāsta Alise.
Veļas mašīnu iemaina pret govi
Alise ar Ojāru jau gandrīz 30 gadu dzīvo “Mežiekšās” līdzās Cigoriņa kalnam. Mežā šī māja ir kā aizvējā, un tikai pēdējā laika izcirtumi no kalna puses atklāj, ka pavisam netālu ir arī klajums ar Odzes ezeru un atpūtas bāzēm līdzās.
— Kad dzīvojām Rīgā, gribējās izrauties no tiem mūriem. Vīra māsai bija zeme Jūrmalā, kur savulaik vasarās braucām brīvdienās, un Ojārs uzcēla arī ēku, bet gribējās kaut ko savu. Sāku meklēt māju laukos, un paziņa piedāvāja iegādāties viņa vecāku saimniecību. Viņi jau bija miruši, un neviens tur vairs nedzīvoja. Pirmo reizi tur aizbraucām pavasarī, viss apkārt ziedēja, un man tā iepatikās, arī ēka nomaļāk no citām. Izlēmām — pirksim un tur dzīvosim, jo izbraukāt tikai brīvdienās no Rīgas nebija vienkārši. Citi bija neizpratnē, ko mēs, rīdzinieki, tur darīsim, lopus audzēsim, vai? Es teicu — jā. Bijām pārņemti ar domu par saimniekošanu laukos, un Ojārs ar draugu vispirms sāka būvēt kūti, — stāsta Alise.
Lai arī pirms tam Alise govi bija redzējusi tikai attēlos vai garāmbraucot kādā pļavā, govs un citi mājlopi viņiem patiešām bija. Zinot, ka dzīvos savā mājā, Alise vispirms nopirka zosis. Tagad ar smaidu atceras, ka pēc tām Rīgas tirgū vajadzēja nakti stāvēt rindā. Putni vispirms turēti dzīvokļa virtuvē, līdz ar visiem pārbraukuši uz savu māju. Vēlāk viņa vienu veļas mazgājamo mašīnu iemainīja pret govi no kaimiņienes un nedēļu gāja pie viņas mācīties slaukšanu. Iemācījās, brūnaļa bija mierīga, deva daudz piena. Draugi atveda divas aitas, citviet iegādāti sivēni. Iekopts dārzs, un katru gadu siltumnīcā audzēti tomāti.
Vienmēr dāma
Sava saimniecība — tas ir labi, bet vajadzēja strādāt, un Alisi pieņēma darbā virtuvē atpūtas bāzē “Mežezers”. Tas viņai atkal bija jauns izaicinājums, jo līdz šim nekas tāds nebija darīts. Piedzīvoti pārmaiņu laiki, kad atpūtas bāzei mainījās īpašnieki, nosaukumi, un veicamie pienākumi kļuva dažādi. Pensija nopelnīta, un tagad viņai ir tikai mājas rūpes.
Alisi pazīstu jau daudzus gadus, un mūsu iepazīšanās notika, kopā strādājot “Mežezerā”, kur vasaras sezonā dažkārt biju palīgā virtuves darbos. Ar apbrīnu vēroju, cik ļoti viņai piestāv darbs ēdināšanas servisā, ar kādu vieglumu viņa to dara, neapjūkot nevienā situācijā. Vēl no tiem laikiem ar smaidu atceramies interesantākos stāstus no virtuves dzīves.
Alise atzīst, ka darbs ar cilvēkiem patiešām ir viņas. Tomēr ar bērniem ir bijis daudz interesantāk nekā ar pieaugušajiem. Alise ir cilvēks, kurš prot pielāgoties dzīves situācijām, un esmu pārliecinājusies, ka viņa nekad nebaidās pat no netīrākajiem darbiem. Tomēr, kad pēc tiem nomazgā rokas, viņa atkal ir dāma!
Bez laukiem nevar
Ar ikdienas darbiem un rūpēm gadi paskrējuši ātri. Arī šis lauku stūrītis palicis tukšāks, daudzi cilvēki aizgājuši kur kurais.
— Savulaik katrā sētā audzēja lopus, katrs zemes pleķītis un grāvmalas bija appļautas, jo vajadzēja barību. Tagad sienu ne mums, ne citiem apkārtnē nevajag, un apbrīnojami, cik ātri pļavas aizaug. Nav vairs arī liela dārza, jo var paveikt tik, cik var. Mana saimniecība tagad ir divi kaķi un suns. Kamēr visus pabaro un pēc tam nokopj, diena galā, — smaida Alise.
Dzīves enerģija un jaunības dienās gūtais sportiskais rūdījums viņai gan vēl nav zudis. Vismaz reizi nedēļā viņa ar velosipēdu mēro ceļu uz veikalu Pļaviņās. Kas zina, kāda būtu izvērtusies dzīve, ja paliktu galvaspilsētā, bet Rīga tomēr vairs nevilina. Ar gadiem arī Ernests, kurš pēc skolas atgriezās un strādā Rīgā, sāk lūkoties lauku mājas virzienā. Līdzīgi esot arī citu ģimenēs. Aiviekstiete secina, ka laikam jau tas savas zemes gēns mūsos ir krietni spēcīgs. ◆
