Bioloģisko graudaugu un ārstniecības augu audzēšanu apvienojot ar rekreācijas pakalpojumu sniegšanu vasarā, ļaujot sabalansēt ienākumus ar tēriņiem. Šādu ekonomiskās darbības modeli ir izvēlējies Māris Gulbis, bijušais iekšlietu ministrs un ilggadējais Uzņēmumu reģistra galvenais valsts notārs, bet pašlaik zemnieks un viesu mājas īpašnieks Pļaviņu novada Aiviekstes pagastā.
“Pēc sava tēva nāves mantoju gan tūristu bāzi (piecas mājiņas) pie Mežezera piecu hektāru platībā, gan arī 47 hektārus lauksaimniecībā izmantojamas zemes un vēl vairākus nekustamos īpašumus, un šis ir nosacīti pirmais gads, kad saimniekoju laukos,” savu nonākšanu zemnieka statusā skaidro Māris Gulbis. Viņš atzīst, ka pašlaik ne tikai Latvijā, bet arī daudzviet pasaulē ir savdabīga tendence — modes kliedziens — bioloģiskā pārtika, kuras cenas ievērojami pārsniedz tā dēvētās konvencionālās pārtikas cenas. “Latvija ir izcili piemērota bioloģiskajai lauksaimniecībai, jo pagājušā gadsimta pēdējā desmitgadē un arī šī gadsimta sākumā pašmāju zemnieku rocība neļāva īstenot ķimizāciju — lietot dažādus kaitēkļu apkarošanas līdzekļus,” skaidro M. Gulbis. Viņš atzīst, ka iepriekš ar lauksaimniecību ir bijis uz “jūs”, taču tagad dzīve piespiedusi un pārgājis uz “tu”. “Pabeidzu bioloģiskās lauksaimniecības kursus, nokārtoju pārbaudījumus un saņēmu atbilstošu sertifikātu, un varu strādāt bioloģiskās lauksaimniecības nozarē,” uz jautājumu par zemniecības iemaņām un prasmēm atbild M. Gulbis. Viņš norāda, ka zemnieka sūro maizi jau paspējis izbaudīt.
Dalīts bizness
Tā kā zemes īpašumi nav vienuviet, M. Gulbis nolēmis darboties vairākos virzienos vienlaikus. “47 hektāri lauksaimniecībā izmantojamās zemes šobrīd ir sadalīta trijās daļās. Vienā — 20 hektāru platībā — iesēti biorudzi, divos hektāros iestādītas kumelītes, bet pārējie 25 hektāri pašlaik iznomāti kādam citam lauksaimniekam, lai tie manas rocības trūkuma dēļ nebūtu neapsaimniekoti,” par darbības virzieniem stāsta M. Gulbis. Viņš atzīst, ka bioloģiskajā lauksaimniecībā ir lielāki ES platībmaksājumi (230 — 250 eiro/ha), nekā ražojot parastos pārtikas produktus, tomēr šī joma sagādā arī savas problēmas. “Man nav lauksaimniecības tehnikas, un tas nozīmē, ka jāpērk pakalpojums, bet bioloģiskajām kultūrām vajag nodrošināt tīrību, lai tajās nebūtu konvencionālo kultūru. Nav arī sava kombaina, ar ko novākt biorudzus, un nav arī savas kaltes, kurā tos padarīt par preci, kas maksā aptuveni divas reizes dārgāk nekā konvencionālie rudzi, tādējādi šogad izaudzētie rudzi, visticamāk, būs vien jāpārdod kā parastie,” uz pašreizējo situāciju norāda M. Gulbis. Viņš atzīst, ka bioloģisko rudzu audzēšanai pašlaik zaudējis ticību. “Biju sagatavojis projektu par nelielas kaltes iegādi, taču, tā kā mans uzņēmums pērno gadu bija pabeidzis ar nelieliem (ap 3000 eiro) zaudējumiem, tad Lauku atbalsta dienests atteica ES līdzfinansējuma piešķiršanu, jo zaudējumi nozīmējot nonākšanu grūtībās, kaut arī realitātē tā nav, jo zaudējumu ģenerators bija kapitālieguldījumi 2015. gadā,” stāsta M. Gulbis. Viņš gan plinti krūmos biorudzu audzēšanā vēl nav metis, taču saprotot, ka, pērkot visus pakalpojumus, bet nespējot realizēt rudzus ar bioloģisko sertifikātu, ilgi darboties nevarēs, tāpēc apsver īpašu konsolidācijas un biznesa modeļa maiņu. “Galīgais lēmums vēl nav pieņemts, bet viens no risinājuma variantiem ir koncentrēt ārstniecības augu audzēšanu līdzās viesu mājai pie Mežezera, jo platības to atļauj, savukārt zemi, kurā pašlaik aug rudzi, izīrēt vai varbūt pat pārdot tiem zemniekiem, kuri tai ir līdzās,” stāsta M. Gulbis.
Vilina augi
Viņš neslēpj, ka nākotni vairāk saista ar ārstniecības augiem. “Nākamgad divos hektāros kumelīšu varēs vākt ražu trīs reizes, pēc tam tās jāizžāvē ne vairāk kā 40 grādu temperatūrā, jo augstākā tās zaudē savas ārstnieciskās īpašības, kas palīdz iekaisumu ārstēšanā. Noieta tirgus ir Vācijā, Itālijā, bet tik mazam ražotājam, kāds esmu, pagaidām jāizlāpās ar pārpircēju, kurš gan sola maksāt pat līdz 20 000 eiro par tonnu,” norāda M. Gulbis. Viņš piebilst, ka kumelīšu novākšanas kombains maksā aptuveni 150 000 eiro un tādas tehnikas iegāde neesot pa kabatai, tāpēc novākšanā tikšot iesaistīti 15 cilvēki. “Sezonstrādnieki, bet, tā kā Latvijā nemitīgi palielinās izmaksas, būs vien jālūkojas pēc kādas tehnikas,” tā M. Gulbis. Viņš atzīst, ka piecos hektāros pie ezera dabīgi aug arī citi ārstniecības augi — mārsils, raspodiņš, asinszāle, gaiļbiksīte. “Domāju, ka tie, kas atbrauc atpūsties, arī paši sev varētu vākt ārstniecības augus — tējām,” norāda M. Gulbis.
Atgūst vienu no 10
Nedaudz pārsteidzoši skan M. Gulbja secinājums, ka rekreācijas biznesā pašreizējā ieguldītā atdeve ir 10 pret 1. “Tā dīvaini, bet, lai varētu saņemt vienu eiro, esmu ieguldījis 10. Maksāju visus nodokļus un esmu mīnusos, nevienam valstī neinteresē, ka Latvijā prasības ir noteiktas kā Vācijā, bet ienākumu līmenis ir vairāk nekā trīs reizes zemāks,” stāsta M. Gulbis. Viņš bijis pārsteigts par maksājumiem un prasībām no valsts iestāžu puses. “Lai varētu uzņemt šahistu nometni, bija vajadzīgs atzinums no Pārtikas un veterinārā dienesta, ugunsdzēsējiem, bija vajadzīgs līgums ar grauzēju apkarotājiem, sakārtotām darba attiecībām, atbilstošu pavāru, virtuves, tualešu un dušu iekārtojums un pat to skaits, bez tam vēl bija jāizpilda anketa ar 50 jautājumiem nodokļu administrācijai, tostarp par to, vai neesmu sadarbojies ar mikrouzņēmumu nodokļa maksātājiem,” skaidro M. Gulbis. Viņš norāda, ka pat ūdenim, ko ņem no padomju laikos ierīkotas sūkņu stacijas, kurai nav saglabājusies pase, ir nepieciešama tās “atjaunošana”, kas izmaksā ap 10 000 eiro. “Faktiski neatkarīgi no saimnieciskās darbības rādītājiem ir noteiktas tādas prasības, kad nav par ko brīnīties, ka pieci procenti Latvijas uzņēmumu samet teju vai visu naudu valsts budžetam, bet 80 procentu mazo uzņēmumu mēģina izvairīties no nodokļu maksāšanas un darījumus kārto skaidrā naudā,” secina M. Gulbis.
Dažādība ir vajadzīga
“Ar vienu jomu bioloģiskajā lauksaimniecībā ekonomiski ir grūti, vajadzīga dažādība, vislabāk pilnībā noslēgts cikls — augkopība — lopkopība,” norāda Latvijas bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītājs Gustavs Norkārklis. Viņaprāt, katram zemniekam ir savs biznesa plāns un savs skatījums, ko vajag attīstīt. “Viena darbības joma ir riskanti, divas jau labāk, trīs vēl labāk, un, ja tās vēl var savienot vienā produktā, tad pavisam labi,” uzsver G. Norkārklis. Viņaprāt, ārstniecības augi ir savdabīgs bizness, taču attiecībā uz biorudzu audzēšanu 20 hektāru platībā viņš ir piesardzīgs, jo, lai varētu saņemt pienākošos atbalstu, būs jāievēro augu seka un katru gadu tajā pašā platībā to pašu kultūru audzēt nevar. ◆
