Aizkraukles rajonā ir 19 aptieku, no kurām 9 ir pilsētās, bet pārējās – laukos. Pilsētas aptiekas nevar sūdzēties par klientu trūkumu, bet laukos situācija ir pavisam citāda.
Aizkraukles rajonā ir 19 aptieku, no kurām 9 ir pilsētās, bet pārējās –– laukos. Pilsētas aptiekas nevar sūdzēties par klientu trūkumu, bet laukos situācija ir pavisam citāda. Aptuvenas aplēses rāda –– lai zāļu tirdzniecība būtu daudzmaz rentabla un ļautu uzņēmumam arī nedaudz attīstīties, aptiekai jābūt apvidū, kurā dzīvo vismaz vairāki tūkstoši iedzīvotāju. Taču arī tad vajag lielu entuziasmu, lai mēģinātu pelnīt, pārdodot zāles.
Valles pagastā aptieka ir jau apmēram simt gadu. Savlaik gan tā bijusi nedaudz nomaļus no centra. Kā visur Latvijā, arī šī aptieka no veselības aprūpes valsts iestādes pārtapusi par privātuzņēmumu.
Aptiekas īpašniece Marina Seile stāsta, ka te var nopirkt visas bezrecepšu zāles, ārstnieciskās tējas, higiēnas preces, medikamentus, par kuriem daļēji maksā valsts.
Trūkstošo pasūta
Nelielā aptiekā nav iespējams glabāt ļoti plašu medikamentu klāstu tikai tāpēc, ka laiku pa laikam kādam pagasta iedzīvotājam šādas zāles ievajadzētos. Ja nepieciešams kāds medikaments, kura aptiekā nav, to iespējams pasūtīt. Pāris dienās zāles atvedīs. Ja vajadzība steidzamāka, valliešiem nākas mērot ceļu līdz Vecumniekiem vai Aizkrauklei, lai nepieciešamo nopirktu kādā no šo apdzīvoto vietu aptiekām.
Pērk sezonas preces
Katrā gadalaikā ir savas pieprasītākās zāles. Ziemā tās ir dažādas zāles pret saaukstēšanos, pretklepus sīrupi. Vasarā dominē plāksteri, saites. Salīdzinot ar pilsētas aptiekām, laukos mazāk pērk vitamīnus un uztura bagātinātājus.
Aptieku īpašnieki ievērojuši, ka pēdējā laikā tomēr arvien vairāk ir cilvēku, kuri pievēršas profilaksei, kas bieži vien ir lētāka nekā dārgu zāļu pirkšana tad, kad bez tām vairs nevar iztikt.
Valliešu domas par savu aptieku atšķiras. Dažs, kurš varbūt slimo retāk, uzskata, ka te zāļu ir pietiekami un tās laikus nopērkamas. Taču ir arī tādi, kuri labāk izvēlas braucienu uz attālāku aptieku, kur nepieciešamie medikamenti dabūjami bez kavēšanās.
Izmanto kā kurjerus
Aizkraukles rajonā ir vairāki pagasti, kuros aptiekas nav. Šajos pagastos ir neliels iedzīvotāju skaits. Uz vietas nav arī ģimenes ārsta — darbojas tikai tā palīgs.
Bieži vien ceļu uz Valles vai kādu citu aptieku mēro ģimenes ārsta palīdze Vera Šahnova no Kurmenes, lai atvestu pacientiem izrakstītās zāles. Arī tie pagasta ļaudis, kuri biežāk brauc uz Aizkraukli vai citām lielākām apdzīvotām vietām, kļuvuši par savdabīgiem kurjeriem. Viņi atved zāles, sevišķi vecākiem cilvēkiem, kuri paši reti var atļauties tālākus braucienus. Gadās, ka par šādiem kurjeriem kļūst arī satiksmes autobusu vadītāji.
Secē –– filiāle
Savlaik Secē bijusi aptieka, taču īpašnieks to nav spējis uzturēt, un nu jau ilgāku laiku te darbojas „Saules” aptiekas filiāle, kurā gatavos medikamentus pārdod Jadviga Bakute.
— Uz vietas gan nav plaša zāļu klāsta, — saka Bakutes kundze, –– jo nav iespējams paredzēt, kādas zāles būs nepieciešamas. Cilvēki dažkārt pārmet, ka aptiekā nav nopērkams viss vajadzīgais. Taču arī lielākajās aptiekās, piemēram, Aizkrauklē, pilnīgi visu zāļu uz vietas nekad nav.
Man noformēt zāļu pasūtījumus ir vieglāk nekā cilvēkam, kurš tikai pārdod medikamentus. Pazīstu pacientus, zinu, kādas zāles viņiem nepieciešamas regulāri, tāpēc tās jau laikus varu pasūtīt.
Higiēnai nepieciešamais ir veikalā
Secieši higiēnas preces visai reti pērk aptiekā, jo veikalos tās pārdod nedaudz lētāk. Tikai retais te nopērk šampūnu, zobu pastu vai vēl kādu nepieciešamu lietu. Arī citās lauku aptiekās situācija ir līdzīga, un šīs kategorijas preces nebūt nav pieprasītākās.
„Saules” aptiekas filiālē Secē iepērkas arī liela daļa Staburaga pagasta iedzīvotāju. Cits mēro ceļu uz Sēliju, dažs brauc uz Aizkraukli vai Jēkabpili.
–– Dažkārt pacienti zvana arī ģimenes ārstei un palūdz, lai viņa uz pieņemšanu atvestu līdzi arī medikamentus. Cilvēki izlīdz viens otram, –– saka Bakutes kundze.
Interesējas par jaunumiem
Cilvēkiem ir liela interese par zālēm, par kurām dzirdējuši televīzijas raidījumos vai lasījuši kādā laikrakstā vai žurnālā. Taču visbiežāk reklamē dārgus medikamentus, kuri lauku ļaudīm nav pa kabatai.
Reiz kāds vīrs laikrakstā bija izlasījis par Vācijā ražotām zālēm, kuras ārstē sāpošas locītavas. Atnācis uz aptieku, viņš vaicāja, kāpēc šādas zāles nav nopērkamas arī te. Jau vairāk nekā pusgadu regulāri lasot, cik daudziem šīs zāles palīdzējušas. Viņam dzirdot, piezvanīju lieltirgotavai un noskaidroju, ka šis medikaments maksā vairāk nekā 30 latu. Diemžēl tik dārgas zāles vīrietis, kā lielākā daļa cilvēku laukos, atļauties nevarēja.
Ir cilvēki, kuriem bieži pietrūkst naudas pat lētākajiem medikamentiem. Žēl šo, lielākoties gados vecu, cilvēku, kuri, kādas nopietnas slimības mocīti, nespēj salasīt pārdesmit santīmu pat vienkāršām zālēm un to pirkšanu bieži vien atliek uz pensijas dienu.
Uz aptieku sešos no rīta
Nevienā no Aizkraukles rajona pagastiem nav diennakts aptiekas, taču nav tāda pagasta, kurā aptiekāri cilvēkiem atsaka pārdot zāles pēc aptiekas darba laika.
–– Esmu gājusi uz aptieku desmitos vakarā un sešos no rīta, — saka Daudzevas aptiekas īpašniece Tatjana Lucijanova. –– Attiecību pamatā starp aptiekas īpašnieku un cilvēku, kuram nepieciešamas zāles, nav tikai nepieciešamība pirkt un pārdot. Tā ir arī vēlēšanās palīdzēt cilvēkiem nelaimē.
Iesaldēta nauda
Nelielo aptieku attīstību kavē arī tas, ka valsts ar novēlošanos samaksā par kompensējamajiem medikamentiem. Ja zāles izpārdod, piemēram, janvārī, valsts samaksā tikai līdz nākamā mēneša 20. datumam. Bet zāļu piegādātāji parasti prasa norēķināties mēneša laikā no piegādes brīža.
–– Kādā seminārā Rīgā dzirdēju ideju, ka valsts par kompensējamajiem medikamentiem varētu veikt kaut vai daļēju priekšapmaksu. Tas nelielajām lauku aptiekām būtu liels atspaids, — saka Tatjana Lucijanova. — Diemžēl tā palikusi tikai laba ideja.
Piegādā lieltirgotāji
Salīdzinot ar padomju laikiem, ļoti uzlabojusies zāļu piegādes sistēma. Lieltirgotāji paši zvana aptiekai, dažkārt pat divas reizes dienā, un interesējas, vai kāda medikamenta netrūkst. Ja zāles pasūta, tās atved nākamajā dienā. Nevar salīdzināt ar to laiku, kad aptiekas darbiniekiem pašiem nācās braukt uz noliktavām un lielās somās vest zāles ar sabiedrisko transportu.
Sūta pie ārsta
Ir cilvēki, kuri neiet pie ārsta, bet cenšas izstāstīt par savu kaiti aptiekāram, lai nopirktu vismaz kaut kādas zāles. Ar aptiekāra padomu un ieteiktajām zālēm bieži vien ir par maz, jo cilvēki laukos ārstu bieži vien meklē tikai tad, kad radušās ļoti nopietnas veselības problēmas. Drošāk, ja ārsts nosaka diagnozi un izraksta konkrētas zāles.
–– Šādās reizēs, kad rodas aizdomas par nopietnu saslimšanu, piemēram, ir ilgstošas sāpes sirds apvidū, sūtu cilvēku pie ārsta, –– saka Lucijanovas kundze. –– Šinī ziņā man paveicies –– ārsts pieņem gluži vai blakustelpā.
Nogaida, līdz paliek divatā
Ir daudzas lietas un zāles, kuras cilvēki laukos kautrējas pirkt, ja aptiekā ir vēl kāds pircējs. Piemēram, pretapaugļošanās līdzekļus vai zāles, kuras lieto dažādu intīmu saslimšanu gadījumos.
Pirms kāda laika zāļu lieltirgotavas pārstāvis aptiekā novietoja prostamola reklāmu. Līdz tam neviens vīrietis par šādu medikamentu neinteresējās, bet tagad vairāki kungi nogaida, līdz palikuši vieni, un, norādot uz reklāmu, saka: „Lūdzu, dodiet man šīs zālītes!”. Es uzreiz redzu, ka cilvēks vēlas pirkt ko īpašu un negrib nokļūt ļaužu valodās.
Telpas neatbilst prasībām
Lai varētu pārdot zāles, aptiekas īpašniekam jāizpilda ļoti daudz noteikumu. Daļa no tiem attiecas tieši uz telpām. Bieži vien mazākās aptiekas neatbilst prasībām. Tad nekas cits neatliek –– aptieka jāslēdz. Diemžēl nelielā pagastā tas ir gandrīz vai nenovēršams process. Cilvēki, kuri tur dzīvo, rezultātā zaudē iespēju nopirkt zāles savas dzīvesvietas tuvumā. Tas īpaši svarīgi vecākiem cilvēkiem.
Darbs kā vaļasprieks
–– Uzturēt aptieku laukos ir ļoti grūti pat tik lielā pagastā kā Skrīveri, –– stāsta SIA „Skrīveru vecaptieka” vadītāja Dzintra Ģigule. — Daudzreiz esmu domājusi, ka labāk būtu atvērt kosmētikas kabinetu, taču diezin vai arī tā laukos būtu ļoti ienesīga nodarbe. Cilvēkiem trūkst naudas daudz ikdienišķākām lietām. Aptieka laukos un dažkārt arī pilsētā gan man, gan daudziem kolēģiem nav bizness, bet gan vaļasprieks. Aptiekāru asociācijas prezidents savlaik ierosinājis, ka mazajām aptiekām vajadzētu no valsts saņemt dotācijas, taču šī ideja nav realizēta.
Jāņem vērā kaimiņu cenas
Mazajām aptiekām nākas ņemt vērā zāļu cenas, kādas ir tuvāko lielāko apdzīvoto vietu aptiekās, piemēram, Aizkrauklē. Gadās, ka konkurences dēļ cenas pilsētā ir samazinātas. Tad lauku aptiekām, tām pieskaņojoties, nākas ciest zaudējumus.
–– Cilvēks ienāk aptiekā, pavaicā, cik maksā viņam nepieciešamās zāles, un izlemj, vai izdevīgāk braukt uz pilsētas aptieku, –– saka Ģigules kundze.
Pārdod bez receptes
Ir aptiekas, tās gan lielākoties Rīgā, kuru īpašnieki grauj pārējo aptiekāru autoritāti, pārdodot bez receptēm medikamentus, kurus bez ārsta izrakstītas receptes pārdot aizliegts.
–– Nezinu, kā šajās aptiekās rīkojas, ja pārbaudīt ierodas farmācijas inspektors, — saka Ģigules kundze. — Iespējams, ir kāds ārsts, kurš, saņemot par to atlīdzību, receptes pēc tam izraksta nepieciešamajā daudzumā. No vairākiem cilvēkiem esmu dzirdējusi pārmetumus, ka pie mums bez receptes nevar nopirkt dažus pretsāpju medikamentus. Viņi visi solījās braukt uz Rīgu, kur šajā ziņā neesot nekādu problēmu.
Neatbalsta zāļu reklāmu
Laukos, kur trūkst informācijas, cilvēki ļoti viegli pakļaujas zāļu reklāmai televīzijā. Bieži aptiekā no pircēja nākas dzirdēt frāzi: „Lūdzu, iedodiet man to sīrupu, kuru vakar rādīja televīzijā!”. Cilvēks pat nav iegaumējis zāļu nosaukumu, bet akli tic to iedarbībai.
— Es ļoti skeptiski raugos uz medikamentu reklāmu televīzijā, –– tā Dzintra Ģigule. –– Reklamēt gan drīkst tikai bezrecepšu medikamentus. Var popularizēt higiēnas preces un kosmētiku, taču pareizās zāles var ieteikt tikai speciālists — ārsts vai farmaceits.
Uz vietas gatavot dārgi
Skrīveru aptieka ir viena no retajām lauku aptiekām, kurā dažas zāles gatavo uz vietas, piemēram, deguna pilienus, dažādas smēres un mikstūras, šķīdumus fizioterapijai. Zāļu izgatavošana bieži vien ir nerentabla, jo regulāri jāveic svaru zīmogošana, dažādas analīzes. Vajadzīga arī asistentu istaba, sterili apstākļi.
–– Mēs cenšamies zāļu gatavošanu saglabāt, jo tas nepieciešams cilvēkiem. Arī daudzās Eiropas valstīs, piemēram, Vācijā, ir prasība pēc telpas, kurā iespējams izgatavot zāles, kaut vai tas būtu tikai pāris reižu gadā. Protams, Eiropā ir arī valstis, kur ir ļoti lojāli noteikumi aptiekas atvēršanai, un šajās tirgotavās pārdod lietas, kuras Latvijas aptiekās nekad nav pārdotas.
Uz vietas aptiekā zāles izgatavo arī Gostiņu aptiekā, SIA „Aizkraukles aptieka” (bijušajā valsts aptiekā Aizkrauklē). Ļoti reti zāles gatavo Neretas aptiekā.
Firmas var “aprīt”
Pilsētu aptiekas atšķirībā no nelielajām lauku aptiekām vairāk izjūt zāļu lieltirgotāju ietekmi.
–– Attiecības ar mazajām aptiekām ir ļoti korektas, –– saka Dzintra Ģigule. –– Jābaidās būtu tām aptiekām, kuras ļoti dziļi ieslīgst parādos. Latvijā bijuši gadījumi, kad firmas kādu aptieku pārņem savā īpašumā par parādiem. Ja līgums noslēgts, tas jāpilda, jo tad var ātri zaudēt patstāvību, arī preci nekad nevajag ņemt tikai no vienas noliktavas. Tā sevi var ierobežot arī cenu un sortimenta ziņā. Pašlaik veidojas visai nedemokrātiska aptieku federācija, kuras dalībnieki varēšot zāles piedāvāt par īpaši zemām cenām ar nosacījumu, ka aptieka visus medikamentus iepirks no viena konkrēta lieltirgotāja. Veidojas monopols, un tas ir mēģinājums ierobežot aptieku patstāvību.
Tirgū ienāk lietuvieši
Esmu dzirdējusi arī par konkrētiem gadījumiem, kad aptiekas, kuras nonākušas naudas grūtībās, nopērk lietuviešu uzņēmēji. Acīmredzot viņiem šis bizness šķiet pietiekami ienesīgs. Pašreiz Latvijā aptieku ir pietiekami, līdz ar to visai lielas problēmas atvērt jaunu.
Jāmaina attieksme
Mazākas vai lielākas aptiekas laukos bijušas vienmēr. Tas, vai šie uzņēmumi laukos būs arī nākotnē, atkarīgs no valdības un atbildīgo institūciju nostājas.
Katru gadu pieaug prasības telpām, inventāram, palielinās zāļu cenas, taču laucinieku pirktspēja lielāka nekļūst. Aptieku īpašniekiem arvien grūtāk izpildīt visas prasības, un daudzos mazos pagastos aptiekas kļūst par vēsturi. Aptiekāri nepagarina tirdzniecības licences un slēdz savas firmas. Iespējams, arī Aizkraukles rajonā aptieku skaits pēc dažiem gadiem varētu samazināties. Vai tiešām iespēja ārstēties kļūs tikai par turīgo ļaužu priekšrocību? Situāciju varētu mainīt valsts dotācijas mazajām lauku aptiekām, taču maz ticams, ka tādas varētu piešķirt, jo visas aptiekas Latvijā ir privātuzņēmumi.
Veidojas apburtais loks, no kura izkļūt nav cerību, kamēr laukos nebūs darba, nepalielināsies ienākumi un nesāksim dzīvot labāk.
