Par Eiropas Savienības (ES) lauksaimniecības projektu eksperti bebrēnieti Irisu Simanoviču var saukt noteikti. Viņa ne vien labi pārzina projektu vissīkākās nianses, bet palīdz tajās orientēties arī vietējiem zemniekiem. Pie tam reizi nedēļā viņa augstskolas studentiem palīdz izprast sarežģīto tēmu — nekustamo īpašumu apsaimniekošanu. Irisa ir pasniedzēja Rīgas Tehniskajā universitātē, kā arī biedrības “Latvijas Dzīvokļu īpašnieku savienība” eksperte.
Citu veiksme neskauž
Kā jau kārtīgai ekspertei pienākas, teorija jāpārbauda praksē, un saimniecība “Lejasbrencēni” tam ir kā radīta. Simanovičas kundze stāsta, ka viena no pirmajām programmām bijusi naturālās saimniecības modernizācijai. Projekts uz papīra tapis viegli un ātri, dienas laikā, tāpēc radusies doma šādā programmā piedāvāt piedalīties arī Bebru apkārtnes saimniecībām. Vēlāk no mutes mutē informācija nonāca arī kaimiņu pagastos, un toreiz tapa ap desmit pieteikumu. Kāda kaimiņu saimniecība tādā veidā nopietni paplašināja apstrādājamās zemes platību un iegādājās traktoru.
Pirms astoņiem gadiem “Lejasbrencēnu” saimnieki Irisa un Artūrs Kārlis pieteica projektu saimniecības modernizācijai. Iegādāts traktors, pļaujmašīna, mēslu ārdītājs, kūtī ierīkots piena vads. Saimnieks teic, ka tas bija labs atspēriens attīstībai. Eiropa deva 50% no nepieciešamās summas un vēl 10% piešķīra par to, ka saimniecība izvietota mazāk labvēlīgā apvidū.
Nākamā programma, kurā nolēma piedalīties bebrēnieši, bija piena standartu sasniegšanai. Tā bijusi viena no zemniekiem labvēlīgākajām, jo viena saimniecība varēja saņemt līdz pat 75 tūkstošiem eiro. Salīdzinoši neliela bija līdzfinansējuma daļa, projektā varēja ieguldīt savu darbu, un obligāta nebija prasība slēgt līgumu ar firmu. Pozitīvs bija arī noteikums, ļaujot iegādāties arī lietotu, ne tikai jaunu tehniku. Programmai “Lejasbrencēni” paši nepieteicās, jo noteikumi neatļāva, bet Irisa vairākām saimniecībām palīdzēja tajā startēt. Vieni uzcēla cūku kūti, citi ierīkoja piena dzesētavu. Abās atbalsta programmās kopā palīdzēts sagatavot 26 projektus.
Jāsaprot, ko īsti
vajag
Piedaloties tik daudzos pasākumos, krājas pieredze. Irisa teic, ka lielākās kļūdas un pārpratumi rodas, rakstot projekta pieteikumu. Vispirms, viņa saka, vajadzīga sapratne, kādēļ projekts vispār vajadzīgs. Gadījies, ka cilvēks atnāk pēc palīdzības, vēlas saņemt Eiropas atbalstu, bet pats īsti nezina, ko saimniecībā vēlas uzlabot. Pieteikuma veidotājs nevar saimnieka vietā pārzināt viņa saimniecību, un galu galā par projekta izpildi atbild tā pieteicējs, nevis rakstītājs. Svarīga ir arī valoda, vārdi, kurus lieto projekta pieteikumā. Gadījies, ka vienu un to pašu ideju, formulējot citiem vārdiem, var apstiprināt vai noraidīt. Jāpārzina specifiski termini un vēl labāk, ja pieteicējam ir ar lauksaimniecību saistīta izglītība. Piemērs no pašu dzīves — ja specifisko zināšanu būtu vairāk, toreiz piena vada vietā pareizāk būtu bijis izbūvēt slaukšanas zāli.
Zviedrus pārsteidz mūsu procenti
“Jāapzinās, ka nekas netiek dots bez maksas,” teic Irisa. Piemēram, modernizācijas projekta līdzfinansējuma daļai ņemto kredītu maksājot jau astoto gadu. Mazajos projektos ar nelielu apgrozījumu savu līdzekļu daļa nav liela, bet, jo vairāk Eiropa dod, jo lielāku zemnieka līdzfinansējumu prasa. Nebūt ne izdevīgi ir nosacījumi izmaksāt visu atbalsta naudu tikai pēc pilnīgas projekta realizācijas. Līdz tam, pērkot tehniku, būvējot vai veicot jebkuru citu pirkumu, jāņem kredīts un “jābaro” banka. Pirms aptuveni desmit gadiem Irisa iepazinusi Vācijas lauksaimnieku projektu pieredzi un bijusi pārsteigta. Toreiz, līdzīgi kā tagad pie mums, laukos bijis grūti atrast strādniekus, un valsts sākusi fermu robotizācijas programmu, piešķirot zemniekam 85% no izmaksām.
Savukārt, iepazīstot šībrīža situāciju, piemēram, Zviedrijā, lauksaimnieks par kredītu bankai maksā tikai 2% no summas. Bebru saimniecībai procenti ir četras reizes lielāki. Zviedri par to brīnoties un sakot, ka pat vissliktākajos laikos kredītiem ir bijuši 4 procenti. Tāpēc Irisa atzīst: ja līdzdalība programmā ir tikpat liela kā saņemtā summa, tad tas nav atbalsts lauksaimniecībai, bet gan Eiropas atbalsts bankām, jo to, ko iedod Eiropa, zemnieks kredītprocentos samaksā bankai.
Pēdējā laikā Eiropas projektu piedāvājumu tehnikas iegādei ir arvien mazāk, tā vietā atbalsta ēku celtniecību. Tas vedinot uz domām par konkrētas nozares, celtniecības, firmu lobēšanu. Jebkuru ēku ceļot pēc Eiropas prasībām, tās izmaksas ir divreiz lielākas nekā ceļot, ievērojot noteikumus, bet katrai naglai vai dēlim nemeklējot sertifikātu.
Kā no fantastikas grāmatas
Līdzīgi kā pārējā Eiropā, arī Latvijā, sekojot līdzi laikam, mainās zemnieku saimniecību ikdiena, tajās arvien vairāk ievieš modernās tehnoloģijas. Šo procesu atbalsta arī ES. Viena no programmām vērsta uz slaukšanas robotizāciju. Latvijā pašlaik pie šāda jauninājuma nopietni esot ķērušās četras piensaimniecības. Pēc saimnieku atsauksmēm, viņi ar jaunievedumu esot apmierināti.
Stāstītais skan kā no fantastikas grāmatas — saimnieks pat var neiet uz kūti, jo govs pati aizejot uz slaukšanas stendu, reaģē sensori, un pie darba ķeras robots. Nenoliedzami, to var panākt ar dzīvnieka pakāpenisku pieradināšanu pie iekārtām, bet, kad tas izdarīts, gadoties, ka dienā agrāk ierasto divu slaukšanas reižu vietā govs uz slaukšanas vietu aiziet četras reizes. Dators aprēķina piena sastāvu un nosaka govij nepieciešamo barības daudzumu. Irisa teic — ja kūtī ir ne mazāk par 200 govīm, ir vērts apdomāt šādas iekārtas iegādi.
Nezina, cik saņems
Mūsdienās jaunatni arvien mazāk radina pie fiziska darba, un tehnoloģiju izmantošana to tikai veicina. Nav jāmeklē nekur tālu, tepat, Vecbebru profesionālajā vidusskolā, lauku speciālistus nesagatavo, toties datorzinības apgūt var. Jauniešus laukiem varētu piesaistīt, parādot konkrētu ieguvumu no saimnieciskās darbības. Pašlaik, darot smago, netīro darbu, viņi nezina, cik par to saņems. Pašreizējās piena ražošanas izmaksas ir neadekvāti augstas salīdzinājumā ar cenu, par kādu pienu pārdod veikalā. Latvijā Konkurences padome veikusi pētījumu, izsekojot piena cenas pieaugumam no savākšanas brīža līdz nonākšanai veikala plauktā. Padome gan kategoriski atteikusies analizēt, cik litrs piena izmaksā zemniekam. Vācijā šāds pētījums veikts, un rezultāts rāda — lai iegūtu vienu litru piena, zemniekam nepieciešami 0,26 lati. Savukārt, lai saimniecība attīstītos, pārdošanas cenai uzpircējam vajadzētu būt Ls 0,35. Ja to saņemtu “Lejasbrencēnu” saimnieki, kredītu atdotu bez problēmām, diviem algotajiem strādniekiem ierīkotu labākus dzīvokļus, un saimniecība varētu attīstīties.
