Pēc diviem gadiem spēkā stāsies jaunie nekustamā īpašuma iegādes noteikumi. Lai visa ārzemnieku vēl nenopirktā Latvijas zeme nenonāktu viņu īpašumā un valstī pēkšņi netiktu sagrauta lauksaimniecības nozare, ir pēdējais laiks kaut ko darīt.
Sarunā ar “Staburagu” zemnieku saimniecības “Kalnavoti” īpašnieks, Kokneses novada domes deputāts un “Zemnieku saeimas” biedrs Jānis Dzenis, kurš aktīvi iesaistījies šī jautājuma risināšanā, pauž gandarījumu par līdz šim paveikto, bet tajā pašā laikā arvien pieaug šaubas par valdības vēlēšanos risināt būtiskas ar zemkopību saistītas problēmas. Tieši šobrīd, kad pirmais ekonomiskās krīzes vilnis pāri, bet jau runā par nākamo, jādara viss iespējamais, lai zeme, nacionālā bagātība un ražošanas līdzeklis, būtu mūsu.
Ārzemnieku rokās trešdaļa lauku zemes
Pirms deviņiem gadiem valdība saskaņā ar 2003. gada 31. jūlija rīkojumu nr. 478 “Par precizēto lauksaimniecībā izmantojamās zemes iegādes kreditēšanas programmu” aizsāka zemnieku saimniecību atbalstu zemes iegādē. Vairāki desmiti zemnieku no komercbankām kopumā aizņēmās 19 miljonu latu. Bet diemžēl finansējums beidzās 2005. gadā, un veiksmīgi sākto programmu neturpināja, lai gan saskaņā ar rīkojumu tās darbība bija paredzēta līdz 2022. gadam.
Sākoties krīzei, bagātajiem ārzemju fondiem, kuriem naudas netrūkst, novārdzinātā Latvijas ekonomika bija gards kumoss. Uzdodoties par Latvijā dibinātām fiktīvām SIA un akciju sabiedrībām, kurās 51% it kā ir Latvijas pilsoņu īpašums, ārzemnieki iegādājās zemi, un, pēc pašreizējām aplēsēm, viņu rokās Latvijā ir 30% vai 600 tūkstošu hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Spilgts piemērs nav tālu jāmeklē — tepat mūsu pusē tāda ir kooperatīvā sabiedrība “Aizkraukle — A”.
Nomā bez garantijām
Pēc Valsts zemes dienesta datiem, Latvijā šobrīd ir 1,9 miljoni hektāru lauksaimniecībā apsaimniekojamās zemes, zemnieki ar valsts Lauku atbalsta dienesta starpniecību platību maksājumus saņem par 1,5 miljoniem hektāru. Savukārt šokējošs ir fakts, ka no šiem teju 2 miljoniem hektāru 50% ir nomas zeme. Lai arī varētu šķist, ka Zemgalē, Latvijas maizes klētī, ir liels privātās zemes īpatsvars, patiesībā 67% platību tiek nomāts. Kas notiktu, ja vienā mirklī šīs platības to patiesie īpašnieki izdomātu pārdot kādam, kurš tajās nevēlētos attīstīt lauksaimniecību, bet, piemēram, plānotu uzcelt Disnejlendu? Latvijas ekonomikas pamati tiktu sagrauti. Jau šobrīd zemes īpašnieki nevēlas Zemesgrāmatā rakstīt nomas līgumus, līdz ar to uzņemties nevajadzīgas papildu, saistības daudziem gadiem. Vieglāk dzīvot, apzinoties, ka nomas līgumu jebkurā brīdī var lauzt.
Tā kā situācija jau ir tā nokaitēta, ka valdība viena pati vairs nespēj to risināt, otrdien Ministru kabinetā, piedaloties lauksaimnieku organizācijām, notika slēgtā sēde, kurā kopīgiem spēkiem tika meklēts risinājums. Kredītiem atvēlēta četras reizes mazāka summa par sākotnēji paredzēto — tikai 10 miljonu latu. Noteikti arī “griesti” vienam kredīta saņēmējam — 100 tūkstošu latu. Ņemot vērā, ka zemes cena ir ap 1000 latu par hektāru, zemnieks varētu iegādāties vien 100 hektāru. Lai arī summa šķiet liela, kredītiem paredzētā nauda ļautu nopirkt tikai 1% nomāto platību.
Grozies, kā gribi, priekšā zviedri
Kreditēšanā līdz šim darbojās četras bankas — Latvijas Hipotēku un zemes banka (LHZB), “Latvijas Krājbanka”, “SEB banka” un “Swedbank”. “Krājbanka” ir likvidēta, savukārt LHZB paredzēts reorganizēt, pārstrukturizēt un līdz ar to no šīs “spēles” izslēgt.
Lai gan līdz šim tā bija vienīgā banka, kurai ar laiku vajadzēja pārtapt par Attīstības banku, sekmējot valstiski svarīgu procesu finansēšanu. Diemžēl tas nav noticis, bet valsts bez saskaņošanas ar Eiropas Savienību bankā ieguldījusi vairākus desmitus miljonu latu, kurus tai nāktos atmaksāt. Ja šādu līdzekļu bankai nebūs, kas, visticamāk, tā arī ir, LHZB piemeklēs “Latvijas Krājbankas” liktenis. Rezultātā finansējuma piešķiršanas noteicējas būs Zviedrijas bankas. Ņemot kredītu un ieķīlājot zemi, zemnieks pats kļūst par ķīlnieku, un līdz ar to zeme atkal praktiski nonāk ārzemnieku rokās. Sākoties prognozētajam otrajam krīzes vilnim, daudzi kredīta ņēmēji naudu nespēs atdot.
Par pārdošanu
jādomā laikus
Dzeņa kungs teic, ka tikai ar aktīvu lauksaimnieku organizāciju rīcību, iejaucoties šajos procesos, piedraudot arī tehnikas iebraukšanu Rīgā, Finanšu ministrija un citas atbildīgās iestādes sāka ieklausīties lauksaimniekos.
Otrdien, tikai pāris stundu pirms slēgtās sēdes sākuma, bija jūtams, ka attieksme pret lauksaimniekiem beidzot ir mainījusies. Piedāvātais risinājums paredz, ka valsts naudu dod Lauku attīstības fondam (LAF), bet darījumu administrēs — saņems kredītu pieteikumus un izvērtēs iesniegumus — LHZB. Ja naudu izsniegtu LHZB, tas būtu jāsaskaņo ar Eiropas Komisiju. Šāda saskaņošana varētu ilgt aptuveni gadu, bet tik ilgi gaidīt nedrīkst.
Pēc šī lēmuma pieņemšanas trešdien Finanšu ministrijas valsts sekretāre Sanita Bajāre paziņoja, ka jau nākamo pirmdien zemnieki LHZB var iesniegt pieteikumus kredīta saņemšanai un naudu piešķirs līdz nākamā gada beigām. Jānis Dzenis gan šaubās par šāda steigā pieņemta lēmuma dzīvotspēju un nesaprot, kā šis jaunais modelis strādās. Vai LAF ar tajā strādājošajiem pieciem darbiniekiem to spēs realizēt? Finanšu ministrijas un Ministru prezidenta ieteikums ir LAF veidot kā finanšu institūciju, līdzīgu kā banka. Tas būtu lauksaimniekiem izdevīgi, jo ar LAF, kas nav komercbanka, starpniecību varētu saņemt visu attīstībai paredzēto naudu.
Otra pozitīva vēsma ir finanšu ministra labvēlīgā attieksme jautājumā par izmaiņām noteikumos zemes pārdošanai ārzemniekiem. Tām būtu jāparedz, ka 2014. gadā, stājoties spēkā jaunajai zemes iegādes kārtībai, nenotiks automātiska šo iepriekš izdarīto fiktīvo pirkumu legalizēšana, bet tā saucamajiem īpašniekiem būs jāpierāda, kādā veidā pirkums veikts.
Vai solīts makā
kritīs?
Lai arī šobrīd šķiet, ka panākta būtiska lēmuma pieņemšana, ir aizdomas, ka tā bijusi tikai gudra spēle, kurā uzvarētāji nebūt nav lauksaimnieki. Šāds solis drīzāk ir pretimnākšana Zaļo un Zemnieku savienībai (ZZS), lai tā Saeimā nobalsotu par ES piedāvāto fiskālās disciplīnas līgumu. Savukārt ZZS ir stingra nostāja šajā zemes iegādes kreditēšanas jautājumā, un tā tikai atbalsta gadījumā bija gatava balsot par līgumu ar ES.
Ja šī ir gudra piekāpšanās, tad drīz vien var gaidīt Finanšu ministrijas atzinumu: lūk, šāda kārtība tomēr nedarbojas, LAF nespēj veikt tam piešķirtās funkcijas un vienīgais reālais risinājums ir zemes iegādi kreditēt ar komercbanku starpniecību. Otrs negatīvais aspekts komercbanku iesaistīšanai ir augstie procentu maksājumi (virs 3%) un līdz šim pieredzētā regulārā procentu paaugstināšana, kas 20 gadu laikā (tāds ir maksimālais aizdevuma laiks) var palielināties divreiz.
