Piedodiet par traucējumu, bet mēs ar draudzenēm kādā no “Staburaga” janvāra numuriem izlasījām interviju ar ginekoloģi Ludmilu Grīnvaldi.
Piedodiet par traucējumu, bet mēs ar draudzenēm kādā no “Staburaga” janvāra numuriem izlasījām interviju ar ginekoloģi Ludmilu Grīnvaldi. To šausmīgo naivumu!
Esmu lauku sieviete, kurai līdz pagasta centram ir apmēram astoņi kilometri. Tas arī nebūtu būtiski, no kura pagasta esmu, jo domāju, ka tādas kā es dzīvo visos Latvijas pagastos.
Kur lai mēs, Grīnvaldes kundze, atrodam tos 50 santīmu, ja pat veļas pulverim naudas nav? Veļu mazgājam pēc vecmāmiņu metodes ar pelnu sārmu. Higiēniskās paketes redzam televīzijas reklāmās. Paldies Dieviņam, ka ir vecas, nederīgas drēbes, tās tad ir manas un manu kaimiņieņu “Libresse”.
Bērni jālaiž skolā, no bērnu naudas arī dzīvojam, jo vīriem darba nav. Pagastam lūgt? Tam pašam nekā nav. Laime, ka pagastā ir dūšīgs izbijušais traktorists — ja sāp zobs, ar plaķenēm izrauj un ar “krutku” pēc raušanas izskalo muti. Teiksiet — tas ir pretlikumīgi? Jā. Bet, ja sāp zobs, kur lai iet? Aizkraukles poliklīnikā par raušanu prasa tik, cik saņemu par vienu bērnu, plus vēl ceļanauda. Traktorists naudu neprasa, vienīgi kādu speķa gabaliņu vai skābu gurķīti.
Sakiet, vai Grīnvaldes kundze mani par gurķīti vai speķa gabaliņu pieņems? Pirms astoņiem gadiem pie Grīnvaldes kundzes biju. Viņa man izrakstīja zāles par 12 latiem un vēl piedāvāja no kabineta par 15 dolāriem kaut kādus vitamīnus.
Man šī recepte glabājās vēl šodien. Kad iebildu, ka man tādas naudas nav, atbilde bija: “Nu, tad jūsu problēmas nebeigsies.”
Tā arī visus šos gadus izlīdzos ar zāļu tējiņām. Kaimiņiene ginekologu nav apmeklējusi kopš 1990. gada, problēma tā pati — nav naudas. Un tā varētu turpināt bez gala. Ko dos pārbaude un atzinums, ka slimība ielaista, ja nav naudas ne ceļam, ne maizītei, kur nu vēl medikamentiem? Mums laukos nav pat Čaka ielas, kur varētu kādu latiņu nopelnīt, kartupeļu vagā arī lati neaug. Varbūt mums, lauku sievām, vērsties kādā cilvēka tiesību aizsardzības iestādē vai izdot likumu lauku sievietes aizvest ar ragaviņās uz mežu, lai vismaz vilkiem kāda barība?
Ko darīt? Lūdzu, mīļā redakcija, dodiet kādu padomu! Varbūt varētu atsūtīt cienījamo Grīnvaldes kundzi padzīvot pie mums, lai redz, kāda drausmīga bezcerība valda Latvijas laukos. Domāju, ka viņa aizbēgtu atpakaļ jau pirmajā dienā. Paēdušam neēdušu nesaprast.
Droši vien vēstuli nepublicēsiet, jo nerakstu savu īsto vārdu un adresi, jo kam mēs, nabadzīgie laucinieki, ar savām problēmām…
Ar cieņu,
Linda un vēl četras kaimiņienes
