“Bērnu nodarbinātība” un “bērnu ekspluatācija” — tās ir vienas un tās pašas medaļas dažādas puses.
“Bērnu nodarbinātība” un “bērnu ekspluatācija” — tās ir vienas un tās pašas medaļas dažādas puses. Kā bērnu darbu vasarā pieļauj Eiropā un kā Latvijā jaunais Darba likums?
Dīkdienība — lielākais ļaunums
Laikmetu maiņas, kas sev līdzi kā nebijušus aizrāva kolhozus ar kādreiz slavenajām “Lotosa” vienībām, ar skolēnu un studentu līksmajām talkām, pat ar strikti obligātajām atstrādes stundām skolu izmēģinājumu lauciņos, šobrīd man liek paust gluži pretēju viedokli: tīņu vecumā nav nekā ļaunāka par dīkdienību.
Bet tieši to joprojām nespēj pārvarēt mūsu kapitālisma realitātē jaunielekusī valsts. Pa savas istabas logu veroties, diendienā esmu spiesta vērot pusaudžus, kas grozās ap interneta klubu, pat brīnišķīgā laikā vadot tajā garumgaras stundas. Bet… Rīgā palicējiem jau citu iespēju ir pavisam maz. Ik gadu pieaug dažādas ievirzes nometņu skaits, diemžēl tās ir vienīgi izglītojošas, atpūtai vai piedzīvojumu izbaudīšanai domātas. Protams, labāk jau tādas nekā nekādas.
Subsidēt skolēnu iespējas
Liekas nesaprotami, kāpēc Latvijā vēl joprojām nav izveidota kāda struktūra, kurā laikus saplūstu visi piedāvājumi dažādiem nekvalificētiem darbiņiem: gan laukos, kur jāravē, jānovāc raža, gan pilsētās, kur pat tuvējie meži un pļavas brēktin brēc pēc ģenerāltīrīšanas. Ja reiz bezdarbnieku strādāšanas iespējas valsts subsidē, vai kaut ko līdzīgu nevajadzētu izdomāt arī skolēnu labā?
Grāmatā “Latvijas jaunatnes socioloģiskais portrets” apkopotie dati liecina, ka iespēju strādāt vasaras brīvlaikā (1996./97. g.). nav izdevies atrast 42% devīto un 37% divpadsmito klašu skolēnu.
Drīkst strādāt no 13 gadiem
“Eirobarometra” pētījumā “Jaunatne uz 2000. gada sliekšņa”, kurā tika aptaujāti 9400 jauniešu no 15 ES valstīm vecumā no 15 līdz 24 gadiem, analizēta arī nodarbinātības pozīcija. Daudzās Eiropas valstīs jauniešiem ir iespēja strādāt nepilnu darba laiku vai strādāt pagaidu darbā, piemēram, Lielbritānijā 18% jauniešu vecumā no 16 līdz 19 gadiem strādā pagaidu darbos, Francijā 41% jauniešu strādā nepilnu darba dienu vai nedēļu, tātad — savieno skološanos ar darbu. Jauniešu darbu likumdošana visnotaļ atbalsta un sekmē, kaut arī katrā no Eiropas zemēm tā ir visai atšķirīga.
Skotijā strādāt drīkst sākt 13 gadu vecumu sasniegušie. Īpašā piebilde nosaka, ka skolēnus nedrīkst nodarbināt pirms 7 rītā un pēc 7 vakarā. Līdztekus mācībām pieļaujamais darba ilgums ir divas stundas. Līdz 15 gadu vecumam sestdienās un skolu brīvlaikā pusaudži drīkst strādāt 5 stundas (ne vairāk kā 25 stundas nedēļā), bet šo vecumu pārsniegušie — 8 stundas (stundu kopskaits nedēļā nedrīkst būt lielāks par 35). Speciāla piebilde norāda, ka darbs nedrīkst kaitēt bērna veselībai un fiziskajai attīstībai, kā arī nedrīkst traucēt mācībām. Līdz 16 gadu vecumam jaunajiem skotiem liegts darbs ielās, izņemot gadījumus, ja viņi strādā kopā ar vecākiem.
Interesanta piebilde attiecas uz Īrijas jauniešiem, kuriem skolas brīvlaikā obligāti jāatpūšas 21 diena! Nakts darbs (no 20 līdz 8 rītā) šajā valstī aizliegts līdz 15 gadu vecumam, toties 16 un 17 gadu vecumu sasniegušie ar īpašām atļaujām brīvlaikā drīkst strādāt arī no 22 līdz 6 vai no 23 līdz 7.
Arī Somijas likumi paredz, ka skolu brīvlaikā darbu sākt drīkst tajā gadā, kad tīnim aprit pilni 14 gadu, taču tam atļauts veltīt tikai divas trešdaļas visa laika. Līdztekus mācībām jaunajiem somu censoņiem atļauts strādāt maksimāli 12 stundu nedēļā.
Cik stundu drīkst dziedāt?
Vācijā pilnu darbdienu brīvlaikā drīkst strādāt jau no 15, Francijā — no 16 gadu vecuma. Tomēr uzmanību saista fakts, ka vācieši skrupulozi aplēsuši pieļaujamo darba ilgumu arī visai specifiskām nodarbēm, izdalot trīs robežvecumus. Sākot no triju gadu vecuma, bērnus var iesaistīt muzikālos uzvedumos ne ilgāk par 2 stundām dienā. Sešu gadu vecumu sasniegušie mūzikas jomā drīkst piedalīties jau 3 stundas, bet teatralizētos uzvedumos — ne vairāk par 4 stundām dienā.
Trīspadsmitgadīgie vācu pusaudži lauksaimniecībā drīkst strādāt līdz trim stundām dienā, bet sporta pasākumu apkalpošanā vai preses tirdzniecībā — līdz divām stundām dienā. Arī Grieķijā mākslinieciskās aktivitātes izdalītas īpaši, nosakot ierobežojumus četrās vecuma grupās (piemēram 13—15 gadu vecumā — 5 stundas dienā). Dīvaini, ka Latvijā, kur ir ļoti aktīva bērnu pašdarbība, nekādi ierobežojumi nav noteikti, taču ārzemēs acīmredzot arī bērnu mākslinieciskās aktivitātes tiek atalgotas.
Islandē darba likumdošana ir visai liberāla un nenosaka vecuma ierobežojumus, acīmredzot ļaujot izlemt pašam darba alcējam un viņa vecākiem. Vienīgi līdz 14 gadu vecuma sasniegšanai pusaudžiem jāierāda vieglāks darbs, kurš nedrīkst pieļaut nekādu risku. Arī jaunajiem dāņiem ir visplašākās iespējas čakli strādāt, jo jau no 15 gadu vecuma viņus drīkst atalgot arī pilnu darba dienu.
Nīderlandē pilntiesīgs darba ņēmējs ir 17 gadu sasniegušais, ar piebildi, ka nakts darbā drīkst iesaistīt tikai no 18 gadiem. Skandināvijas reģionā atšķirības ir nelielas, un tomēr — Norvēģijā pilnu darbdienu drīkst strādāt no 15, Zviedrijā — no 16 gadiem. Daļējs darbalaiks norvēģiem atvēlēts no 13, zviedriem no 14 gadu vecuma.
Likumā ieprogrammētais pārkāpums
Tā kā Latvijā stājies spēkā jaunais Darba likums, būtu interesanti salīdzināt Eiropas zemju datus ar pusaudžu darba likumdošanas jaunumiem pašu mājās. Bērnus, kas sasnieguši 13 gadu vecumu, Latvijā nedrīkst nodarbināt ilgāk par divām stundām dienā un ne vairāk par 10 stundām nedēļā, ja darbs tiek veikts mācību gada laikā. Savukārt skolu brīvlaikā viņiem atļauts strādāt ne ilgāk par četrām stundām dienā, nepārsniedzot 20 stundu nedēļā. It kā varētu priecāties, ka likumdošana ir maksimāli vienkāršota, izdalot tikai divas vecuma robežšķirtnes — 13 un 18 gadu. Bet… vai mūsdienu tīņi, vismaz 16 un 17 gadu sasniegušie, tik ļoti atšķiras no astoņpadsmitgadniekiem?
Es zinu daudzas meičas, kam laimējies (jā, tieši laimējies!) atrast sezonas darbu kādā tirdzniecības vai ēdināšanas sistēmas iestādē, kur — pretēji likuma burtam — viņas strādājušas ne četras un pat ne astoņas stundas, bet gan, teiksim, pilnu kafejnīcas darba cēlienu, kas stiepjas padsmit stundās (pēc tam gan seko atpūtas diena). Un neviena no viņām nav nedz sasirgusi, nedz “kaulus salauzusi”. Tieši otrādi, visas jutušās izredzētas uz to klasesbiedru — “lūzeru” — fona, kas nav bijuši tik apsviedīgi, lai rastu iespēju vasarā pašiem nopelnīt kārotās modes preces, velosipēdu, mobilo telefonu vai citas kārtīgam vidusskolēnam “vitāli” svarīgas mantas.
Mācībās kā darbā
Vislielākās pārdomas rada 132. panta 4. apakšpunkts: ja personas, kas jaunākas par 18 gadiem, papildus darbam turpina iegūt pamatizglītību, vidējo vai profesionālo izglītību, mācībās un darbā pavadītais laiks skaitāms kopā un nedrīkst pārsniegt 7 stundas dienā. Vidusskolēniem ik dienas skolas solā vien jānosēž šīs atvēlētās 7 stundas. Šādu dīvainu aprēķinu neizdevās atrast nevienā no Eiropas valstīm, kurās noteikts vien pieļaujamais darba ilgums, nerēķinot mācības.
Vasaras brīvlaikā esam spiesti vērot, kā braši puiši un nobriedušas jaunkundzes spiesti nīkt dīkā. Kāpēc gan šo pusaudžu nodarbinātības jautājumu nevarētu atstāt tikai un vienīgi ģimenes izlemšanai? Eiropas Bērnu centra veiktajā pētījumā par bērnu darbu uzsvērts, ka jēdzieni “bērnu nodarbinātība” un “bērnu ekspluatācija” — tās ir vienas un tās pašas medaļas dažādas puses. Pētījuma autori brīdina, ka Austrumu un Centrāleiropas valstīs pāreja uz tirgus ekonomiku un labklājības sistēmas pārstrukturēšana paver iespējas bērnu darba negodprātīgai izmantošanai. Taču arī Rietumeiropas zemēs joprojām neesot novērsta, piemēram, bērnu iesaistīšana seksa industrijā.
Eiropā ir daudz bērnu un pusaudžu, kuri paši vēlas strādāt un kuri sekmīgi to dara ne tikai brīvlaikā, bet arī līdztekus mācībām skolā. Tāpēc šīs sistēmas pārraugiem nepieciešams darīt visu, lai novērstu lēti algota darbaspēka ekspluatēšanu, paverot visas iespējas jaunās paaudzes vispusīgai un godprātīgai nodarbinātībai.
