Tas notika aptuveni pirms gada. Līgu pirmo reizi ievēroju kādā skolēnu teātru festivālā Kurmenē. Uz skatuves aktieri izspēlēja attiecību ainu, runāja Ziedoņa epifānijas. Līga, tēlojot aizvainotu meiteni, sakņupusi sēdēja uz skatuves pakāpieniem un rokās žņaudzīja rotaļu lāci. Tad vienā mirklī pielēca kājās un naidā meta lāci kādai meitenei. Viņas tēlojums tobrīd zālē esošos nevarēja atstāt vienaldzīgus. Tas bija tik īsti, patiesi, likās, dusmas pat ir pamatotas.
Šodien Līga pa pusei jau ir ceļa jūtīs, jo iestājusies Ventspils mūzikas vidusskolā, taču joprojām bauda bezrūpīgas vasaras brīvdienas vecāku mājās Mazzalves pagastā. Bet par šo ainu Līga saka: “Toreizējais joks ar lāci uz skatuves joprojām ir aktuāls. Mani sākuši dēvēt par kausli.”
— Toreiz tavas dusmas bija īstas?
— Es māku sevī radīt emocijas, lai tās būtu īstas, bet iekšēji smejos. Ja labi koncentrējos, varu uz skatuves sākt arī raudāt.
Izvēlas neticēt
— Mazzalve nav tava dzimtā puse. Atceries arī Rīgā pavadīto laiku?
— Rīgā dzīvoju vien pirmos četrus gadus, bet sevi atceros no divu gadu vecuma, jo ap to laiku sāku dziedāt ansamblī “Dzeguzīte”. Piedalījos arī ansambļa 30 gadu jubilejas koncertā. Tad bērnudārza laiks, ģimene pārcēlās uz laukiem, un izbraukāt uz mēģinājumiem mēs nevarējām. Vēlāk iestājos vecmammas Veltas vadītajā bērnu ansamblī “Vālodzīte”. Tur man bieži bija jādzied solo, astoņu gadu vecumā pirmoreiz biju ārzemēs konkursā Slovākijā.
— Ar mūziku un dziesmām saistīti arī pārējie ģimenē?
— Mūzika kā šūpulī būtu ielikta, jo biju aktīvs bērns, kaut ko vajadzēja darīt, un, tā kā abas vecmammas un arī mamma ir labas dziedātājas, cits nekas neatlika.
— Tici tam, kas par cilvēku rakstīts horoskopā?
— Dažkārt. Kad par mani rakstīts kas labs, ticu, bet pienāk brīži, kad nekam neticu. Ja man nepatīk tas, kas tur teikts, izvēlos neticēt. Kad man jautā dzimšanas datumu, vienmēr nosaucu arī laiku — pulksten 16. Tas man liekas īpaši. Saka, ka šajā laikā dzimušie ir pūces, patīk daudz gulēt. Tas ir arī par mani, jo gulēt varu līdz četriem dienā.
— Citās dzīves situācijās arī tāda pati attieksme?
— Diez vai. Kad sāku mācīties Vecumnieku mūzikas skolā, man nekas nepatika, gribēju ātrāk beigt mācības. Bet ar mani ir tā — ja ko esmu iesākusi, tas jāpabeidz. Un ir vienalga, patīk vai nepatīk. Ja ir izvēle, izvēlos grūtāko. Patīk izaicinājumi. Skola iemācīja arī patstāvību.
Ātrums sākas ap 140
— Mācoties mūziku, izvēlējies sitaminstrumentus. Ko tu spēlē?
— Spēlēju visus sitaminstrumentus, bet pārsvarā marimbu, agrāk ksilofonu. Arī tagad istabaugšā viens mētājas, bet tas astoņos gados jau ir tā nodauzīts, ka nav lietojams. Arī Vecumnieku mūzikas skolā sākumā spēlēju ksilofonu, izaugu, un labi, ka skola iegādājās marimbu.
— Tev ir tik daudz interešu. Kā pati tajās neapjūc?
— Šobrīd man patīk viss. Sports, aktiermāksla, mūzika. Vienbrīd sliecos arī par labu medicīnai, tomēr mūzika bija stiprāka. Bērnībā visām lellēm Bārbijām apgriezu matus. Gribēju būt friziere. Žēl, ka lellēm mati neataug.
— Ko saproti ar vārdu “sports”?
— Visvairāk patīk augstlēkšana, arī volejbols un futbols. Sprints! Garās distances galīgi nav mans lauciņš. Augstlēkšana patīk un padodas. Tepat pie sienas ir pāris medaļu, saņemtas par uzvarām Aizkrauklē, Vecumnieku un Iecavas novadu apvienotajā olimpiādē. Pēdējās sacensības bija maijā. Saspringtā nodarbību grafika dēļ visu nevar paspēt, tāpēc sacensībās esmu reti. Vēl man patīk dejot, arī breiku. Ja pārī, partnerim jāprot labi dejot, citādi es pārņemu vadību. Man patīk vadīt, bet dejā jāvada vīrietim.
— Patīk arī ātrums?
— Pirmo reizi pie stūres sēdos deviņos gados. Ātrums ļoti aizrauj. Pagaidām varu būt tikai pasažiere, bet, kad ātrums ir pāri 140, es esmu laimīga. Ir gadījies sēdēt blakus brālēnam, kad viņš brauc driftā. Tas ir jautri!
Tēls palīdz
nomierināties
— Ko tev nozīmē būt uz skatuves?
— Piedalījos aktierpulciņā Mazzalves pamatskolā. Man ļoti patīk tēlot. Nevaru sēdēt, gaidīt, vajag iet, darīt. Tāpēc, ja vajag kaut ko atrast, piemēram, ko kur esmu pierakstījusi savās neskaitāmajās kladēs, tas ir diezgan nereāli. Pietrūkst pacietības. Dzejoļu klades ir kādas piecpadsmit. Tajās arī var redzēt, kā mainās mans rokraksts. Patīk izskaistināt burtus, vienbrīd rakstu kā ārsts, citkārt ļoti glīti. Latviešu valodas burtnīcas ir kaut kas briesmīgs, jo man nepatīk rakstīt tad, kad to liek darīt. Dažkārt dzejoļi rodas no vārdiem, kas haotiski skan galvā. Tos pierakstu un tad mēģinu savienot.
— Aktrises talants noder arī dzīvē?
— Man patīk izjokot cilvēkus. Tikai ir grūti savaldīties un nesmieties, un, kad tas notiek, pārējiem kļūst skaidrs, kurš vainīgs. Joki nav ļauni, tāpat kā es pati. Ir dzīvē situācijas, kad vajag iejusties tēlā. Kad esmu sabiedrībā, kurā nevari būt, kā no mājas izmucis. Piemēram, kad ar ansambli spēlēju senās mūzikas festivālā Bauskā. Mums vajadzēja uzģērbt senās kleitas. Ēka, noskaņa, gribas pacelt galvu, iet taisnu muguru un ļoti pieklājīgi. Dažreiz varbūt arī nevajadzētu tēlot, bet man patīk. Tas arī nomierina, kad iedomājos, ka esmu kaut kas cits, kad “ieeju” kādā tēlā. Agrāk, kad bija ļoti liels satraukums, atradu veidu, kā nomierināties. Iekšēji varu būt arī vampīrs. Palasu grāmatu, jūtu, ka spēka kļuvis vairāk, un eju strādāt.
— Pēc pamatskolas pulciņa aktiermākslā gribētu sevi pilnveidot?
— O, jā!
Satrauc un patīk
— Tomēr visam pāri ir mūzika?
— Spēlēt, dziedāt. Pēdējā laikā no dziedāšanas esmu pārgājusi uz muzicēšanu. Marimbu spēlējot, notis jāiemācās no galvas, nav viegli, tas dažreiz apgrūtina, bet, kad esmu iemācījusies, tad ir ok. Pēdējā laikā visvairāk patīk spēlēt klavieres. Varu spēlēt dienā pāris stundu no vietas. Tepat arī divas Raimonda Paula dziesmu grāmatas. Kad tās atšķiru, spēlēju līdz vēlam vakaram, kamēr mājinieki iet gulēt.
— Tavējiem paveicies — katru dienu var klausīties “dzīvo” mūziku…
— Nezinu gan, astoņi gadi, varētu būt jau apriebies.
— Esi arī pati rakstījusi savas dziesmas?
— Ir jau ap desmit. Komponēju tikai pēdējā pusotra gada laikā. Pirmajā dziesmā ir vārdi: “Tavi vēli vakari ir mani agri rīti,/ Tavas bedres, kritumi mans Everests.” Un tālāk seko pretējs apgalvojums. Ar to gribēju pateikt, ka dzīvē nestāvu uz vietas, ka augšu. Ja tagad esmu tāda, nenozīmē, ka tā pati būšu arī vēlāk. Cita dziesma tapa pēc tam, kad netiku uz sava vectēva bērēm. Sēdēju mūzikas skolā pie klavierēm, un radās vārdi un melodija. Viena dziesma ir arī par sāpīgo mīlestību. Tā man pagaidām ir mīļākā. Vēl man ļoti patīk rakstīt dzejoļus. Jā, esmu cilvēks, kurš alkst slavas. Man patīk būt uz skatuves, kad citi mani redz. Tas satrauc, bet ļoti patīk.
Piekūst, un dusmas pāriet
— Klavieres tavā istabā ir neparastas.
— Tā ir dāvana manā astotajā dzimšanas dienā. Kopš laika, kad sāku mācīties mūzikas skolā. Pirmajā dienā, kad tās atveda, pats jautrākais bija tīrīšana, kad visi vāki bija noņemti. Toreiz visu izjauca mamma, es tikai skatījos. Pērn tās pirmo reizi skaņoja. Arī bija interesanti vērot.
— Saņemt tādu lielu dāvanu tik mazam bērnam. Kā tas bija?
— Toreiz man vēl riebās spēlēt. Likās, ka nemāku, un nemaz negribēju mācīties, domāju — tāpat nekas neiznāks. Mūzikas skolas skolotāja manī ielika klavieru mīlestību. Viņai dabas dots talants būt skolotājai. Tas, ko viņa mācīja, ļoti patika pašai, kļuvām draudzenes, un mācību stundas izvērtās par nepiespiestu brīvā laika pavadīšanu pie klavierēm.
— Dzīvot leišmalē, tālu no pilsētām, nav grūti?
— Mazā skola, kā saucam Mazzalves pamatskolu, un tās apkārtne ir tik skaista, mīļa, tagad būs grūti pārcelties uz pilsētu. Pie mājas ir upe, dīķis, pirts, es taču te varu darīt, ko gribu. Brīvība. Kad gribas skriet, īpaši tad, kad ir lielas dusmas, ļoti ātri aizskrienu līdz upei. Piekūstu, dusmas pāriet, apdomājos un nāku mājās.
Man radi, draugi dzīvo Rīgā, un, kad vien vēlos, esmu tur. Labi, ka pusaudžu trakumā nedzīvoju tur, kur uz katra soļa varētu ko sastrādāt. Lauki noder līdzsvaram dzīvē.
— No kā rodas dusmas?
— Varbūt tādēļ, ka vienmēr nav laika. No skolas ar autobusu uz Vecumniekiem, vēlu vakarā atpakaļ, ceļš līdz mājām, mājasdarbus var sākt pildīt ap deviņiem. Vasaras sākums bija arī aizņemts ar izlaidumiem, koncertiem kopā ar mūzikas skolas orķestri.
Briesmīgāk nevar būt
— Kādēļ izvēlējies mācīties Ventspilī, nevis tuvāk — Rīgā?
— Stājos Rīgas Doma kora skolā, bet neizdevās. Nodomāju, ka tam tā jābūt. Sāku interesēties par Aizkraukli, bet 27. jūnijā bija orķestra koncerts, satiku skolotāju, un viņa ieteica Ventspili, sakot, ka tur mani gaidīs atplestām rokām. Pēc četrām dienām kopā ar draudzeni jau bijām tur iekšā. Strauji, un tikai tagad es sāku apdomāt, kas noticis.
Tas ir mans dzīves moto — viss, kas notiek, tas uz labu. Kaut vai kas galīgi šķērsām. Ticu, ka tur, augšā, kāds visu noliks tā, kā tam jābūt. Īpaši tādos brīžos, kad pietrūkst spēka.
— Ar šo skolu, protams, viss nebeigsies. Ko tālāk?
— Domāju “spraukties” uz Kultūras akadēmiju, pasākumu organizatoriem. Man patīk citus komandēt. Mazzalvē biju ekoskolas vadītāja, ar domubiedriem vadījām pasākumus. Organizējām dejošanas pulciņus mazajiem bērniem.
— Vai jūti, ka esi vecāku iesāktā turpinātāja?
— Ja godīgi, dažreiz liekas, ka esmu kā odziņa, kas atdalījusies no pārējiem. Brīžiem esmu kā mana mamma — eju viņas ceļu vēlreiz.
— Juris Podnieks reiz jautāja: vai viegli būt jaunam?
— Šis brīdis ir visbriesmīgākais, kāds var būt. Agrāk ātrāk gribēju aizbēgt no mājām, tagad jūtu, cik labi bija būt maziņai. Nezināmā priekšā ir jocīgi. Nebaidos no jaunā, bet tas, kas tagad notiek, ir pilnīgi kas cits. Bailes vai pārāk liels saviļņojums kā tad, kad grasies iziet uz skatuves, bet neesi par sevi pārliecināts. Kā vēl līdz galam nebūtu iemācījusies notis, bet jau liek spēlēt klausītājiem. Aptuveni tā. ◆
