“Staburaga” redakcijā pagājušajā nedēļā uzklausījām satraukto sunākstiešu stāstīto par to, ka Neretas piensaimnieku kooperatīvā sabiedrība nav samaksājusi par pēdējos divos mēnešos nodoto pienu.
“Staburaga” redakcijā pagājušajā nedēļā uzklausījām satraukto sunākstiešu stāstīto par to, ka Neretas piensaimnieku kooperatīvā sabiedrība nav samaksājusi par pēdējos divos mēnešos nodoto pienu. Pienotavā veiktās analīzēs esot sliktākas nekā Siguldas ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacijas laboratorijā izdarītās.
Atbild strupi un noraidoši
Kāda sunākstiete, kuras vārds redakcijā zināms, savā un daudzu citu lopkopju vārdā stāsta: “Agrāk Neretas pienotava par nodoto pienu maksāja diezgan regulāri. Ja nauda aizkavējās, piezvanījām uz pienotavu un par samaksu vienojāmies. Taču par pēdējos divos mēnešos nodoto pienu naudu neesam saņēmuši, bet lielākajai daļai sunākstiešu tas ir vienīgais ienākums. Pēdējā laikā nav arī iespējams sarunāties ar pienotavas vadību. Uz jautājumu, kad samaksās par nodoto pienu, saņemam strupas un noraidošas atbildes.”
Priekšroka lielajiem
Pagājušajā nedēļā “Staburags” ieradās Sunākstē. Lopkopji teica, ka tikko saņemta nauda tikai par oktobra otrajā pusē nodoto pienu. Viņi stāstīja, ka iepriekš zvanījuši uz pienotavu, taču tur atbildēts — naudas nebūs, bet jau nākamajā dienā samaksāts.
Arī mēs sazinājāmies ar Neretas pienotavas direktori Ingrīdu Baļčuni. Viņa solīja ar Sunākstes piena piegādātājiem norēķināties nedēļas laikā. Tomēr priekšroka joprojām ir lielajiem piena piegādātājiem. Diemžēl Sunākstes lopkopjus par lielajiem uzskatīt nevar, neviens no viņiem mēnesī nenodod vairāk par 10 tonnām piena. Tāpēc nav pārliecības, ka viņu intereses respektēs.
Apzināti pasliktina analīzes
Sunākstes lopkopji stāsta, ka arī piena analīzes, kuras veiktas pienotavā, parasti ir sliktākas nekā Siguldas ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacijas laboratorijā. Tauku un olbaltumvielu saturs pienā vienmēr ir zemāks, bet tieši par šiem rādītājiem var saņemt piemaksu.
“Domāju, ka Siguldā veiktās analīzes ir objektīvākas, jo šī iestāde negūst nekādu labumu no tā, vai mums ir labāks vai sliktāks piens. Bet piena pārstrādātāji, apzināti samazinot piena kvalitāti, uz tā rēķina ietaupa naudu,” stāsta zvanītāja.
Viss kopējā “katlā”
Baļčunes kundze piebilda, ka mazajiem piegādātājiem diemžēl piena kvalitāte ir salīdzinoši zema. Saimniecībās nav piena dzesētāju, retais ievēro visas higiēnas prasības. Saimnieki arī zina, kad ņems paraugus Siguldas ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacijai, tāpēc var sagatavot labāko pienu.
Siguldas laboratorijai piena paraugus ņem vietējais pārraugs vai pats saimnieks, un no katras govs atsevišķi ņemtais piens vienmēr būs labāks nekā no kopējā “katla”, kurā iepildīts viss slaukums. Taču, lai kā saimnieki censtos, ne reizi nav dzirdēts, ka pienotavu analīzes būtu labākas par neatkarīgās laboratorijās veiktajām.
No solījumiem nepaēdīsi
Sunākstieši, tāpat kā Zalves pagasta lopkopji, par kuru nedienām “Staburags” rakstīja aizvadītā gada nogalē, ir bezizejas situācijā. Arī viņiem nav cita pircēja un pārstrādātāja, kam atdot pienu. Atliek vien ticēt solījumiem, ka nauda kaut kad būs. Diemžēl no solījumiem paēdis nebūsi. Lauciniekam, kuram pienanauda ir vienīgais ģimenes nodrošinājums, vienalga, cik tūkstošu ieguldīts uzņēmuma attīstībā un cik lieli siera krājumi nerealizēti stāv pagrabā.
Uztura speciālisti Neretas piensaimnieku ražoto sieru “Austris” atzinuši par vienu no labākajiem, ēdienu no tā gatavo lepnos restorānos Rīgā, Neretas sieru var nopirkt daudzos lielveikalos gan galvaspilsētā, gan ārpus tās. Bet lauciniekus, kuri piegādā pienu šī produkta ražošanai, kā nabaga radiniekus atstāj aiz durvīm ar pastieptu roku pēc naudas, kura pašu sūri grūti nopelnīta.
