Jaunjelgavas novada Staburaga pagasta Vīgantes parka estrādē 31. maijā notiks Tautas mākslas svētki. Šogad godinās cilvēkus, kuriem sirdslieta ir zveja, tāpēc svētku dalībnieki varēs klausīties gan makšķernieku stāstos, gan aust zvejas tīkla gobelēnu no ziediem. Viens no makšķerniekiem, kuru godinās šajos svētkos, ir daudzevietis Leons Upītis.
Sirmo vīru, kurš pavisam drīz svinēs 79. dzimšanas dienu, “Staburags” sastapa pie dīķa ar makšķeri rokās.
— Kājas vairs lāgā neklausa, tāpēc sēžu uz soliņa. Makšķerēšana ir mans vaļasprieks, un, tiklīdz ir kāds brīvs brīdis, iemetu makšķeri un vēroju pludiņu, — sacīja omulīgais kungs.
— Protams, makšķerēju jau zēna gados, taču līdz dienestam armijā patika arī medīt. Savukārt pēc dienesta vairāk sāka interesēt tieši makšķerēšana. Lielākoties copēju Lauceses upē, Dienvidsusējā, reizēm arī Daugavā. Laucese savlaik bija ļoti bagāta ar zivīm. Manā jaunībā, kamēr vēl nebija uzcelta Rīgas HES, tur varēja noķert pat lašus. Ķeguma spēkstaciju viņi šķērsoja pa zivju ceļu. Upes krasti nebija aizauguši, un gar tiem pat ar divriteni varēja braukt. Upē bija arī foreles. Tagad krasti aizauguši, upē sakrituši koki un pats velns tur kaklu var nolauzt. Tāpat arī Viesītes upe. Krastos tikai džungļi. Esmu dzirdējis, ka upes krastus neļaujot kopt, par koku ciršanu pat sodot. To man stāstījuši vairāki zemes īpašnieki.
Es makšķerēju lielākoties ar pludiņmakšķeri. Spinings nepatīk, pat nemāku izskaidrot, kāpēc. Arī līdaku makšķerēšanu neesmu iecienījis. Sapali, raudiņas, asari — cita lieta. Dienvidsusējā kādreiz varēja vilkt pat kilogramu smagus asarus. Tagad tādi ir liels retums.
Pie ūdeņiem jau daudz kas piedzīvots. Visu jau nevar atcerēties. Lielākas zivis parasti noraujas, lai gan ir arī ar ko palielīties. Esmu noķēris vairāk nekā divus kilogramus smagu sapalu. Bijām iemanījušies maijvaboles pludināt. Vienā pavasarī noķēru ap 60 sapalu. Trāpījusies arī piecus kilogramus smaga mežavimba. Arī viņu piemānīju ar vaboli. Savukārt ar līdakām lāgā neveicās. Znotiņezerā savlaik bija laipas. Tolaik brālis vēl bija dzīvs. Ielikām palaidenes līdakām. Brālis bija pagājis tālāk, kad pamanīju, ka vienai sāk atšķetināties aukla. Galā bija ļoti liela zivs. Izvilku uz laipām, taču tās zem mūsu svara iegrima un zivs paspruka.
Bieži vien nācies palīdzēt bērniem izvilkt lielas zivis. Karjerā pie Sērenes reiz puišeļiem palīdzēju izvilkt pāris karpu. Viena svēra sešus, otra — astoņus kilogramus. Savukārt Daugavā, lejpus Jaunjelgavai, kādam puišelim palīdzēju no ūdens izcelt līdaku, kas augumā bija garāka par viņu pašu. Zēns laikam baiļojās, ka zivi atņemšu. Saķēra aiz žaunām un steigšus stiepa pāri pļavai uz mājām. Pat āķi neatkabināja un makšķere vilkās nopakaļ. Tā arī nezināju, cik zivs svēra, bet varēja būt vismaz desmit kilogramu.
Makšķerēšana man palīdz sakārtot domas. Var mierīgi sēdēt upes krastā, vērot pludiņu un atpūsties. Jāuztraucas tikai tad, kad lielā zivs aizmūk. ◆
