Var piekrist aiviekstietes Litas Ābeltiņas teiktajam, ka Latvijā ziepju gatavošanas kultūra uzņem apgriezienus. Viņa starp šiem meistariem ir viena no daudzajiem, tomēr ar savu rokrakstu. Litas veidotajās ziepēs redzamas visas latvju zīmes, kas dod svētību ne tikai ķermenim, bet arī dvēselei. Šis produkts izlolots smagā darbā, bet pie iesāktā aktīvā sieviete nedomā apstāties, jo ieceru, kā īstenot sevi laukos, Litai ir daudz.
Saprot visas paaudzes
— Jūs var dēvēt par ziepju darinātāju, nevis vārītāju. Kāpēc izvēle tieši šim gatavošanas veidam?
— Tas mani saistīja, jo tādējādi iespējams izgatavot tik dažādas ziepju variācijas. Sākumā ilgi un rūpīgi meklēju, kur iegādāties izejvielas. Izdevās atrast uzņēmumu Rīgā, kas piedāvā labas gatavās ziepju bāzes, turklāt bioloģiski sertificētas. Tas man ir svarīgi, jo šobrīd dažādas alerģijas ir arvien aktuālāka problēma, tāpēc gribēju, lai mana produkcija būtu piemērota ikvienam. Ziepēm pievienotas dabiskas sastāvdaļas — dzintars, jasmīns, rudzupuķe un citi augi. Tie ir pašu lasīti un sagatavoti. Ziepes savu dzīvi sāk pēc izņemšanas no formas, jo augu ietekmē mainās to nokrāsa. Turklāt katru reizi galaprodukts iznāk interesants. Cilvēki iecienījuši arī baltās ziepes, kurām pievienots kazas piens. Man pašai patīk caurspīdīgās, jo, pagriežot pret gaismu, var redzēt, kā pievienotie augi tajās vizuļo. Smaržas ziepēm pievienoju minimāli, lai viss ir iespējami dabiskāk.
— Kā radās doma par latviskajām zīmēm ziepēs?
— Rīgā, Mežaparka estrādē, bija Līgosvētku pasākums ar dažādiem koncertiem. Tajā piedalījās arī cilvēki, kuri mācīja veidot ziepes, un tad man arī bija pirmā apjausma — ziepes būs. Turklāt koncerta noslēgumā bija etnogrāfiskais uzvedums, un, vērojot, kā dejotāji veido latvisko zīmju rakstus, mani tas spēcīgi uzrunāja. Mūsu zīmes ir kas unikāls, tuvs un saprotams visām paaudzēm, tāpēc tās ir arī manā produkcijā. Manuprāt, Latvijā šobrīd izveidojusies sava ziepju kultūra, jo tās darina daudzi, un katrs meklē savu pieskārienu šim produktam.
— Mājražotāju gatavotu ziepju šobrīd patiešām netrūkst. Nebaidīja konkurence?
— Es zinu, ka ar savu produkciju esmu unikāla. Visas ziepju formas ir manis izdomātas un izveidotas, arī patentētas. Katra kārbiņa arī ir pašas izdomāta un rokām darināta, katra iesaiņojuma aukliņa — pašas sasieta. Šī nodarbe man vairāk ir kā vaļasprieks. Nedomāju kļūt par masveida produkcijas ražotāju, jo tad zudīs mans īpašais pieskāriens. Ziepes galvenokārt gatavoju kādam tirdziņam vai pasākumam, lai tās neglabājas ilgāku laiku, jo uzskata, ka augiem, pievienojot tos ziepju masai, derīguma termiņš beidzas pēc septiņiem mēnešiem.
Pilns komplekts
— Reiz kāds ziepju vārītājs teica, ka no gatavās masas veidotajās ziepēs ne vienmēr ir tas, kas paredzēts produkta mērķim — kaut ko nomazgāt.
— Katrs ražotājs izlolojis savu lietu, ieguldījis tajā daudz darba, laika un spēka. Tāpēc uzskata savu produktu par vislabāko un vēlas to izcelt uz pārējo fona. Protams, vārītas ziepes ir pavisam cits stāsts, un tā ir liela māksla. Esmu it kā izvēlējusies vieglāko ceļu, bet nav vienkārši izveidot labu produktu. Ja tā nebūtu, cilvēki manas ziepes nepirktu. Ar laiku gribas izveidot ziepju darbnīcu, kur interesenti varētu atbraukt un paskatīties, kā top šis produkts, un pagatavot ziepes paši.
— Mājās arī izmantojat tikai savas ziepes?
— Tagad tikai tās. Sākumā ziepes gatavoju galvenokārt pārdošanai, bet tad meita ieminējās — kad paši ar tām mazgāsimies? Tagad citas nemaz negribas. Nereti cilvēki saka, pēc šīm ziepēm pat krēms ādai nav jālieto.
— Savu produkciju pārdodat pati?
— Ir vietas, kur manas ziepes nopērkamas regulāri, bet uz dažiem tirgiem braucu pati. Tie galvenokārt ir pirtnieku saieti, kas ir ļoti interesanti. Tajos cilvēki sanāk kopā runāties ar savu miesu un garu, rādīt prasmi pirts kultūrā. Tur noteikti nav vietas alkoholam, bet tikai smaidiem, spēcīgām un pozitīvām enerģijām.
— Daudzi pirtnieki uzskata, ka pirtī ziepes vispār nav jālieto.
— Jā, daudzi tā uzskata, bet daudzi arī atzīst, ka pirms pēdējās karsēšanās ķermeni var arī saziepēt. Pēc tam gan jāuzdod gars, lai visu lieko noskalo. Uz pirtnieku saietiem man patīk ierasties ar pilnu komplektu — ziepēm, kļavu lapu cepurēm un paliktņiem, kas pasargā miesu uz karstās lāvas. Arī man mājās ir divas pirtis, un gribas tās atdzīvināt, lai var aicināt cilvēkus pērties. Tas arī ir viens no mūsu tautas dārgumiem.
— Lapu cepures un paliktņus arī pati darināt?
— Jāņu vainagu pīšana un cepures no kļavu lapām jau sen ir mana vasaras aizraušanās. Tās arī Latvijā kļuvušas iecienītas un nereti izmanto kā jaunu Jāņu rotu. Ar vainagiem kā amatniece reiz piedalījos arī Dziesmu un deju svētku tirgū. Kad paziņām to pateicu, viņi mani neuzskatīja par gluži prātīgu. Satraukums, protams, bija, kā veiksies, un arī cena par vietu liela. Tur patiešām bija nopelniem bagāti amatnieki ar pieredzi un izciliem darbiem — audumiem, zīdu, keramiku un citām lietām. Viena jautāja par manu piedāvājumu, un, uzzinot, ka tie ir vainagi, viņa uz mani TĀ paskatījās! Tomēr man darbs sākās vēl pirms telts iekārtošanas, un beigās pat draugi nāca palīgā, lai man nevajadzētu no turienes vienkārši bēgt, jo pieprasījums bija milzīgs. Tā bija neatkārtojama pieredze, turklāt vienīgā reize, kad ar vainagiem šādā pasākumā piedalījāmies vienīgie… Šie svētku pasākumi ar savu atmosfēru ir arī iedvesmojošāki par vienkāršiem gadatirgiem, jo dod pozitīvismu darīt ko jaunu. Tajā visā iesaistīta visa ģimene.
— No kurienes jūsos radošā dzirksts?
— Acīmredzot no ģimenes, jo mans tēvs bija tāds, ko tagad dēvē par multimākslinieku. Tādā vidē augot, arī pašai galva pilna visādu domu. Mācījos gleznošanu pie Jāņa Anmaņa, un pirmā izstāde man bija 17 gadu vecumā. Tagad šī nodarbe “snauž”, bet gan jau atsāksies, jo Aiviekstē vide ir tik iedvesmojoša, ka nevar negleznot. Arī vecākā meita ir mana iedvesmotāja un dīdītāja — ar viņu man nav lemts “iesūnot”.
Sarunājas ar klēts akmeņiem
— Zinu, ka esat pilsētniece, tomēr pārcēlāties dzīvot uz laukiem. Kāpēc?
— Jau sen gribēju dzīvot laukos, bet, kad esi tāds dzimis un audzis rīdzinieks, tad sākumā bail pat sev ko tādu pateikt. Pirms dažiem gadiem draudzene pārcēlās no Rīgas uz Bauskas pusi, un, redzot to visu un kā viņa uzplauka tajā vidē, es arī nolēmu beidzot spert šo soli. Tad vēl vieni draugi pārcēlās uz Skrīveriem, kas pārliecināja paskatīties šī reģiona virzienā, ko arī darījām. Laukos dzīve ir daudz mierīgāka kā pilsētā, lai gan jāmāk dzīvot abās vietās. Gribējām, lai bērni uzaug vidē, kur kaimiņi cits citu pazīst un sveicina, kur var izaudzēt sev pārtiku dārzā un kādu trusi kūtī. Savā mājā esam jau no pagājušā gada un savu lēmumu neesam nožēlojuši. Arī bērniem te patīk. Pilsēta vairāk tendēta ārišķībām, un vide tur ir daudz skarbāka, ko izjūt arī bērni. Vecākā meita Loreta mācās Pļaviņās, apmeklē jauniešu centru “Ideja” un ir sajūsmā par tur piedāvātajām iespējām. Kad Loreta atnāk mājās no skolas, viņa nebeidz vien stāstīt par visu, un tas ir forši. Jaunākajai meitai Patrīcijai ir pieci gadi.
— Kā izlēmāt iegādāties īpašumu tieši Aiviekstes pagastā?
— Mani šī vieta piesaistīja uzreiz, un sajutu, ka tā ir īstā. Turklāt šī puse ir unikāla ar savām mūra ēkām, kādu citviet Latvijā nav tik daudz. Viendien meita mani pieķēra, sarunājamies ar mūsu lielās klēts akmeņiem, kas gaismā spēlējās ar savām krāsām. Tas ir fascinējoši! Protams, māja un citas ēkas ir jāremontē, bet galvenais ir pozitīvā domāšana. Ja es to visu redzu nevis kā graustu, bet kā kaut ko uzlabojamu, tad man ir vēlme darīt. Turklāt mūsu īpašumā ir daudz ozolu. Nesen lasīju interviju ar vienu no latviešu kinorežisoriem, kurš teica, ka pārcēlies uz savu lauku īpašumu, jo tajā ir 12 ozoli. Tā esot tik reta šo dižkoku koncentrācija un radot īpašu enerģētiku. Es uzreiz izgāju saskaitīt savējos, un mani pārņēma drebuļi — 28! Tie kā sargi aug gar Aivieksti. Ar nepacietību gaidīju ligzdā atgriežamies svēteli. Citur jau bija, bet man vēl nekā, un es pārdzīvoju. Tomēr abi ar dāmu atlidoja un tagad klabina. Tās ir dvēseliskas lietas, ko nevar piedzīvot pilsētā, un gribas to visu nodot arī bērniem. Vēlos, lai man būtu vieta, kur var nedomāt par to, kas notiek pasaulē, un šobrīd tā negatīvā visapkārt ir ļoti daudz.
Nākamās ieceres
— Kas pirmais laukos bija jāpaveic?
— Jāiepazīstas ar kaimiņiem! Esam te aizvadījuši pirmo ziemu, un tā mūs īpaši nepārbaudīja. Diemžēl iztikām bez lielas sniega tīrīšanas, jo šī nodarbe man ļoti patīk. Es, protams, nevarētu dzīvot laukos kā vecā rūdījuma cilvēki — celties agrā rītā, apkopt prāvu ganāmpulku un paveikt vēl simtiem darbu. Katram jāatrod savs veids, ko darīt, un tā vairāk varētu būt kāda netradicionālā saimniekošana. Kopumā māja mums ir ļoti labā vietā — asfalts līdzās, jo Rīgas saknes jau no sevis uzreiz izdzīt nevar, un ceļus iztīra, pirms vēl sniegs paguvis nokrist zemē, viss apkārt sakopts, tīrs un mierīgs. Man gribas cilvēkiem uzsvērt, cik viņi ir laimīgi, dzīvojot laukos. Protams, ja nav ienākumu, tad priecāties maz par ko, tomēr ir jācīnās un jāveido kaut kas. Esmu gan trāpījusi pareizajā vilnī, jo visapkārt ir tikai darītāji. Mums pašiem ir jābūt interesantiem, un tad arī citiem tā būs. Tikai jāpasniedz tas viss saistoši, jo masveida produkcija ātri apnīk.
— Tad trusis jums ir?
— Protams! Vesela trušu saime, un ar to saistītas nākamās ieceres nelielam lauku tūrismam. Pagaidām tā vēl ir tikai iecere. Lielāku lopu mūsu kūtī nav, jo man patīk maza izmēra dzīvnieki, ar kuriem spēju tikt galā. Govs — tas ir skaisti, bet man tomēr par lielu.
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Lita Ābeltiņa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1979. gada 24. februāris, Rīga.
DZĪVESVIETA:
Aiviekstes pagasts.
IZGLĪTĪBA:
Rīgas 42. vidusskola un dzīves skola, kur skolotāji bijuši sastaptie spēcīgie cilvēki.
NODARBOŠANĀS:
individuālā darba veicēja.
ĢIMENE:
vīrs, mamma, meitas Loreta un Patrīcija.
VAĻASPRIEKS:
radīt savām rokām kaut ko skaistu un dvēselisku.
HOROSKOPA ZĪME: Zivis.
