(No Latvijas Republikas ārlietu dienesta vēstures)
Īstenojot neatkarīgas Latvijas valsts dibināšanas ideju, tika sākta Latvijas ārpolitikas un diplomātiskā dienesta veidošana. 1917. gada 2. decembrī izveidotā Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes Ārlietu nodaļa Petrogradā nodibināja pirmos diplomātiskos sakarus ar rietumvalstu diplomātiskajiem pārstāvjiem. Nodaļa darbojās līdz Latvijas valsts proklamēšanai.
Par pirmo ārlietu ministru jaunajā valdībā izraudzīja Z. A. Meierovicu. Latvijas ārlietu dienesta īpatnība bija tā, ka Ārlietu ministriju nodibināja pēc pirmo diplomātisko pārstāvniecību izveidošanas. Sākotnēji ārlietu dienests darbojās galvenokārt ārvalstīs, jo no 1918. gada novembra līdz 1919. gada jūnija beigām gandrīz visa Latvijas teritorija bija okupēta. Latvijas diplomātisko pārstāvju delegācija darbojās Parīzes miera konferencē, ārzemēs tika dibinātas pirmās diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības un informācijas biroji. Ārlietu ministrs vadīja un veidoja ārlietu dienestu sadarbībā ar Pagaidu valdību, kura darbojās neokupētajā Latvijas daļā.
1919. gada augustā izveidoja Ārlietu ministriju. Sākotnēji tās struktūrā bija pieci departamenti, turpmākajos gados notika vairākas reorganizācijas. 1940. gadā Ārlietu ministrijā darbojās trīs departamenti — administratīvais, līgumu un politiskais.
Latvijas starptautiskā atzīšana “de iure” 1921. gada 26. janvārī kļuva par pamatu Latvijas diplomātu akreditācijai sūtņa statusā. Līdz tam vairākās Latviju “de facto” atzinušajās valstīs darbojās diplomātiskie pārstāvji. 1940. gadā Latvija bija pārstāvēta 25 valstīs.
Pēc 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas Latvijas Republikā tika sākta ārlietu dienesta veidošana. Paralēli darbojās Latvijas diplomātiskais dienests ārzemēs, ko vadīja sūtniecība Vašingtonā. Pārejas periodā (no 1990. gada maija līdz 1991. gada augustam) tas nodibināja neoficiālus kontaktus ar Latvijas valdību, bet nebija tai pakļauts. Pēc pilnīgas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 1991. gada 21. augustā sākās neatkarības atjaunošanas starptautiskā atzīšana. Atjaunotā Latvijas Republika tika uzskatīta par pirmskara Latvijas Republikas tiesību pārmantotāju. Tas ļāva īstenot Latvijas ārpolitiku pilnā apjomā saskaņā ar starptautiskajās attiecībās pieņemto praksi. Latvijas Ārlietu ministrijas sastāvā iekļāva diplomātiskā un konsulārā dienesta struktūrvienības, kas darbojās ārzemēs. Atjaunojot un nodibinot diplomātiskās attiecības, atvēra jaunas vēstniecības, par vēstniecībām tika paaugstinātas sūtniecības Vašingtonā un Londonā. Ilgus gadus tās bija kalpojušas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas mērķim un bija tās tiesiskās eksistences simboli. Pirmskara diplomāti bija godam izpildījuši savu valstisko un diplomātu misiju.
Šodien Latvijas Republikas Ārlietu ministrija ir atbildīga par valsts suverēno tiesību un interešu īstenošanu starptautisko attiecību jomā un Latvijas fizisko un juridisko personu interešu aizsardzību ārvalstīs. Latvijas diplomātiskajam dienestam ir tikpat ilga vēsture kā mūsu valstij — tā ir vienīgā Latvijas Republikas institūcija, kas bez pārtraukuma darbojusies kopš valsts dibināšanas līdz mūsdienām.
