Vai nepieciešams nodrošināt valūtu ar zeltu? 20. gadsimta sākumā centrālajās bankās bija lieli zelta krājumi, jo tolaik gandrīz visas pasaules valūtas bija piesaistītas zeltam un nodrošinātas ar zelta rezervēm.
Vai nepieciešams nodrošināt valūtu ar zeltu?
20. gadsimta sākumā centrālajās bankās bija lieli zelta krājumi, jo tolaik gandrīz visas pasaules valūtas bija piesaistītas zeltam un nodrošinātas ar zelta rezervēm. Tolaik vēl nebija attīstījies starptautiskais finanšu tirgus, nebija izdevīgi veikt maksājumus ar ārvalstīm vietējā valūtā. Zelts noderēja kā starptautisks maksājumu līdzeklis.
30. gadu vidū situācija mainījās, taču daudzas centrālās bankas zeltu paturēja. Dažas valstis turpināja pirkt un pārdot nacionālo valūtu par zeltu. Pēdējā valsts, kas to pārtrauca 1971. gadā, bija ASV. Zelts daļēji zaudēja savu nozīmi kā valūtas segums.
Kā Latvija ieguva zelta rezerves?
1918. gada 18. novembrī Latvija proklamēja savu neatkarību, bet iedzīvotājiem nebija uzticības jaunajai naudai — Latvijas rublim. Tāpēc bija nepieciešams nodrošināt naudas segumu ar zelta rezervēm, lai palīdzētu valstij. Latvijas valdība aicināja pilsoņus ziedot vērtslietas.
1920. gada 20. martā nodibināja Zelta fondu, kas pārņēma saziedotās vērtības un turpināja vākt jaunas. Šajā fondā ieskaitīja arī Finanšu ministrijas pirkto zeltu. To pārkausēja stieņos, atzīmēja raudzi un svaru un nodeva Latvijas Bankai, kas to pārsūtīja glabāšanai uz Anglijas banku. Lai gan sākotnēji zelta rezervēm nebija lielas nozīmes naudas stabilitātes nodrošināšanā, turpmākajos gados zelts noderēja kā viens no līdzekļiem lata kursa noturēšanai noteiktā līmenī.
Kā Latvija atguva savu zeltu 20. gadsimta 90. gadu sākumā?
1939. gada 31. decembrī Latvijas Bankas zelta kopējā vērtība bija 71,1 miljons latu. Bankai piederēja zelts 42,9 miljonu latu un valstij — 28,2 miljonu latu vērtībā. 1940. gada oktobrī Latvijas Bankas aktīvus un pasīvus pārņēma PSRS Valsts bankas Latvijas republikāniskais kantoris, kura bilancē 1940. gada 31. decembrī fiksētas zelta rezerves 72,2 miljonu rubļu vērtībā.
1940. gada beigās no Latvijas zelta kopējā daudzuma ārvalstu bankās bija deponēti 10607,2 kg (62,7 miljonu rubļu vērtībā), bet Rīgā — 1604,3 kg zelta (9,5 miljonu rubļu vērtībā). Ārvalstīs zelts bija izvietots Francijas bankā, Anglijas bankā, ASV centrālajā bankā (Federālo rezervju sistēma) un Starptautisko norēķinu bankā Šveicē.
Saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992. gada 4. martā pieņemto lēmumu “Par 1922. gadā dibinātās Latvijas Bankas tiesību pārņemšanu” Latvijas Bankai tika uzdots pārņemt savā bilancē gan Latvijas Bankai, gan Finanšu ministrijai līdz 1940. gadam piederējušo zeltu un citas vērtības ārvalstīs.
Zelta atgūšana ilga vairākus gadus. Francijas banka 1991. gada 22. novembrī, Latvijas Bankas prezidentam piedaloties, svinīgi nodeva Latvijas Bankai pirms Otrā pasaules kara noguldīto Latvijas zeltu. Vēlāk Latvija pārņēma Šveices Starptautisko norēķinu bankā esošo zeltu.
1992. gada 17. novembrī atgūta lielākā daļa ASV Federālo rezervju sistēmā esošā zelta. Daļa zelta tur palika iesaldēta līdz 1994. gada maijam.
1993. gada 19. martā Latvijas Republikas Ārlietu ministrija parakstīja līgumu par to, ka Lielbritānijas valdība nodod Latvijai piederošo zeltu Latvijas Bankai. 1993. gada 31. martā zeltu ieskaitīja Latvijas Bankas kontā Anglijas bankā.
Kur glabājas Latvijas Bankas zelts? Cik zelta pieder Latvijas Bankai un kāda ir tā vērtība?
Latvijas Bankas zelts glabājas Lielbritānijas un Šveices bankās. Tā kopējais daudzums ir 7,7 tonnas. Zelta vērtība latos svārstās atkarībā no zelta cenas pasaules finanšu tirgos un lata vērtības attiecībā pret ASV dolāru. Piemēram, 2003. gada janvāra sākumā Latvijas Bankas zelta tirgus vērtība bija aptuveni 51 miljons latu.
Kāda ir zelta kā finanšu instrumenta nākotne pasaulē un Latvijā?
Zelta popularitāte pasaulē turpina mazināties. Zelta cena ir ļoti svārstīga un grūti prognozējama. Tā tirgus ir neliels un nelikvīds salīdzinājumā ar valūtu tirgiem. Zelta uzkrāšana ir neizdevīga uzglabāšanas izmaksu un zemo noguldījuma procentu dēļ. ASV dolāra tirgus likme ir aptuveni 5% gadā, savukārt zelta noguldījuma procentu likmes svārstās no 0,5% līdz 1,5% gadā. Nav daudz iespēju zeltu izmantot un iemeslu to glabāt, izņemot vēsturiskus vai politiskus apsvērumus. Centrālajām bankām pieder apmēram trešā daļa pasaules zelta krājumu, taču tiem ir tendence samazināties. Daļa Āzijas valstu centrālo banku palielina savus zelta krājumus, bet vairākums pasaules centrālo banku cenšas daļu zelta rezervju pārdot vai saglabā tās nemainīgā apjomā.
Lielajām centrālajām bankām, kurām pieder ievērojamas zelta rezerves, ir problēmas ar to pārdošanu, jo liela zelta daudzuma pieplūdums tirgū pazeminātu zelta tirgus cenu, kas bankām ir neizdevīgi. Pasaules ietekmīgākās centrālās bankas ir panākušas vienošanos, ka saskaņos zelta pārdošanas apjomus, lai nekristos tā cena.
Zelta īpatsvars Latvijas Bankas rezervēs atbilst vidējiem centrālo banku rādītājiem. Šobrīd zelts kopā ar ārvalstu valūtas rezervēm veido lata segumu. Tam ir vairāk politiska, psiholoģiska un emocionāla nozīme, jo zelta rezerves uzkrātas Latvijas Republikas neatkarības pirmajos gadu desmitos, turklāt to tālākais liktenis bijis zīmīgs Latvijas vēsturē.
Izmantota Latvijas Bankas sagatavotā informācija
