Dienu pirms Elīnas Kursītes dzimšanas dienas — 20. aprīlī pulksten 16 — Kokneses novada tūrisma centrā atklās viņas fotogrāfiju izstādi, kas tapusi projektā “Latvijas zelta pods”.
Trīs gadu darba rezultāts
Pirms izstādes aicināju Elīnu uz nelielu ekspresinterviju.
Elīna par izstādi saka: “Latgale Latvijas kontekstā vienmēr pamanījusies būt īpaša — vai nu ar cilvēku viesmīlību un sirsnību, vai ar valodu un ēdieniem, vai ar katoļticību un krucifiksiem ceļmalās, varbūt ar dabu vai sociālekonomisko atšķirību no pārējās Latvijas. Taču, lai kā uz to raudzītos, viss noved pie viena — pie cilvēkiem. Šī izstāde ir stāsts ne tikai par Latgales tradicionālo keramiku kā daļu no Latvijas kultūras kanona, bet arī stāsts par cilvēkiem, kas aiz šīs tradīcijas stāv. Podnieka dzīves uztvere un darba filozofija, individuālais raksturs, gaumes izjūta un mākslinieciskās ambīcijas, vide … — tas viss ietekmē un veido Latgales mūsdienu podniecību kā procesu. Konteksts, kādā šī Latgales podniecības tradīcija pastāv, ir noteicošais arī tās attīstības veidotājs. Izstāde tapusi kā viens no rezultātiem trīs gadu ilgam ekspedīciju darbam projektā “Latvijas Zelta pods”.
Viss par podiem
— Pastāsti, lūdzu, mazliet vairāk par projekta būtību!
— Jāsāk ar to, ka bildes latviešu tradicionālās kultūras mantojuma pētniecības projektā “Latvijas zelta pods”, kas veltīts Latgales podniecībai, tās tradīcijai gan vēsturiski, gan mūsdienās, ir tikai tāds mazs blakusprodukts. Turklāt sākotnēji likās, ka fotogrāfijas būs domātas tikai rakstu krājumam — grāmatai par podniecību. Bilžu bija daudz, tāpēc beigās tapa arī izstāde. Projekta rezultātā tiks izdota grāmata un klajā laists trīsdaļīgs filmu cikls par Latgales podniekiem, pašiem podiem un arī podu mīļotājiem. Projekts top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu.
— Vai Koknesē būs pirmā “Latvijas zelta poda” izstāde?
— Nē. Viena bilžu izstāde bija Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, bet pārējās vēl tikai būs — jūnijā Rēzeknē Latgales Kultūrvēstures muzejā, pēc tam — Raiņa muzejā Jasmuižā.
Iemīlējos mālā
— Kas visvairāk palicis atmiņā no ekspedīcijā pavadītā laika?
— Viss projekts man bija jaunatklājums — pirms tam man bija ļoti maza sapratne par keramiku un podniecību, precīzāk — gandrīz nulle sapratnes. Man, kā lielai daļai cilvēku, piemēram, likās, ka melno mālu traukos izmanto citus mālus nekā parastajos māla traukos! Protams, ka nē — tos vienkārši citādāk apdedzina, izmantojot svēpēšanu. Un vispār es tik tiešām iemīlējos mālā — tagad man mājās ir tikai māla trauki, turklāt laba trauku kolekcija, jo kaut ko iegādājos pie katra apmeklētā podnieka. Piedzīvojumu bija daudz — katram ieteiktu reizi mūžā piedalīties cepļa dedzināšanā Latgalē — tur būs gan dejas, gan dziesmas, gan šmakovka! Vēl spilgti palicis atmiņā pārgājiens ar podniekiem uz slepenu vietu pēc māliem — bez ceļa, ar jūru dunduru, nu viss, kā pienākas.
— Vai izstādē būs tikai podnieku portreti?
— Nē, fotogrāfijās redzami arī māla trauki, cepļa dedzināšanas un māla rakšanas process: vienvārdsakot — viss, kas saistīts ap mālu.
Nekur nav tik labi kā Latgalē
— Vai tev pašai ir kāda saistība ar Latgali?
— Lai paceļ roku kāds, kuram nav nekādas saistības ar Latgali. Man visi radi ir no Latgales. Un, kā smejies, ja pareizi atceros, Koknese taču arī vienubrīd, deviņdesmitajos gados, tika ieskaitīta Latgalē, vismaz pēc telefona grāmatas, vai tad ne? Bet vispār — riskējot izklausīties nodrillēti: nekur nav tik labi kā Latgalē, par to pārliecinājos, arī nupat veselu gadu braukājot apkārt pa Latgales mazajiem ciemiem, vācot materiālu un bildējot Latgales mazo ciemu “mohikāņus” savai nākamajai grāmatai.
— Kāds ir tavs zelta pods?
— Šis ir ļoti labs jautājums, to jautājām arī visiem podniekiem. Mans zelta pods droši vien ir aprakts pilsdrupās, kur, kā zināms, to apsargā lieli, melni suņi, tā ka svešiem neapskatāms. (Elīna smaida.) Bet, ja nopietni, tad mans zelta pods droši vien ir pilns ar pārsteigumiem un pilnīgi vienalga, kāds izskatās no ārpuses, kā teiktu Šlesers — skaistums nāk no iekšām!
* Attēlos — Latgales podnieki Elīnas fotogrāfijās.
