Kopš dienas, kad viņš piedzima, Latvijā ir svētki! Jaunjelgavietis Aigars Baturovičs dzimis valsts neatkarības atjaunošanas dienā un uzskata: “Kad manā dzimšanas dienā visur plīvo karogi, mazliet tas ir arī man par godu.”
Aigars Baturovičs piedzima dienā, kad pasludināja Latvijas neatkarību — 1990. gada 4. maijā, un rīt viņš svinēs 26. dzimšanas dienu. Aigara mamma Velta atceras, ka todien bijusi ļoti silta un saulaina diena, viņai ļoti īpaša. Tikai vēlāk, ar mazo dēlēnu atgriežoties no slimnīcas, viņa uzzinājusi, ka šī diena ir svētki visai Latvijai.
Kad jautāju Aigaram, vai arī pats jūtas piedzimis īpašā dienā, viņš nosaka: “Neesmu par to pat aizdomājies, taču, kad 4. maijā visā Latvijā plīvo karogi, ceru, ka mazliet tas ir arī man par godu.”
Aigars ir ļoti nopietns jaunietis, taču mūsu sarunas laikā viņa acīs ne uz mirkli neizdziest smaida liesmiņa. Tāda sirsnīga un labestīga. “Viņš ir ļoti jauks puisis, kuru allaž ir prieks sastapt,” nedaudz vēlāk man saka kāda Aigara vidusskolas gadu skolotāja. Arī Aigara māmiņa raksturo: “Ļoti labs dēls — izpalīdzīgs, iejūtīgs. Ja kaut ko palūdzu izdarīt, ne mirkli nav jāgaida. Brīnišķīgs dēls, kurš sagādājis vienīgi prieku.” Aigaram ir arī gadu vecāks brālis Nauris.
Mežstrādnieks ar augstāko izglītību
Jaunieša dzimtā puse ir Jaunjelgava. Viņš piedzima Ogres slimnīcā pulksten 4 rītā, vairākas stundas pirms Latvijas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas. “Tātad esmu paspējis izbaudīt divas valsts iekārtas, no pirmās gan ne nieka neatceros,” nosmej puisis. “Neesmu audzis laikā, kad Latvijā bija cita vara, taču esmu dzirdējis stāstus, cik slikti tolaik bija. Neatkarīgā zemē dzīvot nepārprotami ir labāk — esam brīvi, pasaule ir vaļā. Var mācīties un strādāt, kur vēlies un ko vien spēj.”
Aigars absolvējis Rīgas Tehnisko universitāti, iegūstot augstāko izglītību uzņēmējdarbības un ekonomikas jomā, taču savā profesijā darbu atrast neizdevās. “Visur prasa pieredzi, pēc ilgiem meklējumiem beigās izlēmu mest plinti krūmos un darīt ko citu, kas man patīk,” stāsta viņš. Tagad puisis strādā par forvardera operatoru kādā Jaunjelgavas firmā.Viņš atzīst: sākumā bijis grūti pierast, ka ikdienā vienīgais sabiedrotais esi sev pats, vien blakus mašīnās strādā kolēģi. Arī darba ritms cits, jo jāstrādā maiņās, līdz ar to ir vairāk brīva laika sev. Paveikt mājas darbus, remontēt mašīnas, aizbraukt kaut kur atpūsties kopā ar ģimeni un draugiem. “Ar draudzeni,” palabo viņš. “Sievas un bērnu man vēl nav, bet man ir brīnišķīga draudzene, kura strādā par frizieri.”
Par vēju un brīvību
Aigars sevi uzskata par tehnisku cilvēku, viņa lielā aizraušanās ir motocikli. Jau mazotnē interesējuši mopēdi, viņa rokās lielākoties nonākuši vēl bijušajā Padomju Savienībā ražoti spēkrati, kurus vairāk vajadzējis remontēt, nekā sanācis braukt. Savulaik jaunietim bijis arī krosa motocikls, ar to pajoņojis pa trasēm un mežiem. Pagājušajā gadā viņš nokārtojis apliecību un nopircis savu pirmo šosejas motociklu. Ar ko meitenes “ķert”? “Arī tā var teikt,” iesmejas viņš. “Man patīk brīvība, ko sniedz braukšana ar motociklu. Vējš. Ātrums. Necenšos pārgalvīgi joņot, man patīk izbaudīt braucienu.”
Motocikls piestāv siltai sezonai, savukārt ziemā Aigaru itin bieži var sastapt Baldonē, Mežezerā vai Gaiziņkalnā, kur viņš vizinās ar sniegadēli. Ar šo aizraušanos puisis “saslimis” vidusskolas gados, kad kādā skolas ekskursijā sev atklājis šo sporta veidu, un tas viņam iepaticies.
Dzīvot prātīgi
Kāds Aigars bija bērnībā? “Diezgan rātns, kaut, tāpat kā visi puikas, neesmu izaudzis bez blēņām,” stāsta viņš. “Reiz kopā ar draugu aizdedzinājām kūlu, pļavas īpašniece mūs atpazina un pasūdzējās mammai. Dabūju brāzienu un par sodu kādu laiku nedrīkstēju tikties ar draugu. Lielās nepatikšanās gan nekad neesmu iekūlies un vecākiem galvassāpes neesmu sagādājis.”
26 gadi ir vēl tikai lielās dzīves sākums. Kad jautāju, vai sasniegts kas nozīmīgs, Aigars nosaka: “Kādu mazumiņu jau esmu paveicis, un pašam šķiet, ka esmu kļuvis arī pietiekami prātīgs. Vidusskolas gados bija vairāk vienaldzības — aizej uz stundām, kaut ko pamācies, kaut ko nošpiko. Viss notiek it kā pats no sevis. Augstskolā attieksme jau ir daudz nopietnāka — tad jau mācies sev. Vēlāk esi spiests stāvēt pats uz savām kājām un domāt, kā savu dzīvi veidot.”
Daudzi jaunie patlaban ir ārzemēs, kur jūtas drošāk un stabilāk nekā savā valstī. Arī Aigars atzīst: pirms kāda laika apsvēris domu doties peļņā uz Norvēģiju, taču pārdomājis. “Neesmu gan pārliecināts, ka patriotisma vai citu iemeslu dēļ par visām varītēm jāpaliek Latvijā. Ja izdodas atrast ārzemēs labu darbu, nopelnīt — kāpēc gan to neizmantot?”
Kādi ir Aigara nākotnes plāni? “Neesmu par to domājis, tālu nākotni neplānoju. Taču vienu zinu skaidri — gribu kādreiz uzcelt savu māju,” nosaka viņš. ◆
