Skrīverieši Lolita un Raimonds Rudzīši ir vieni no lielākajiem medus ieguvējiem Aizkraukles rajonā.
Skrīverieši Lolita un Raimonds Rudzīši ir vieni no lielākajiem medus ieguvējiem Aizkraukles rajonā. Atkarībā no laika apstākļiem bites gadā ienes vidēji 5—8 tonnas medus. Rudzīšu pāris aktīvi darbojas Latvijas biškopības biedrībā un sapņo par sabiedrību, kura ēstu tikai pašmāju produkciju.
Lolita Rudzīte pēc izglītības ir biškope un visu mūžu strādā šajā profesijā — sākumā valsts darbā, bet šobrīd savā piemājas saimniecībā. Pēc Vecbebru tehnikuma beigšanas viņa norīkota darbā par biškopi Skrīveru izmēģinājumu saimniecībā. Lolita ir lielvārdiete, taču apprecējusies ar skrīverieti un palikusi tur dzīvot.
Pārmet zagtas preces tirdzniecību
Strādājot izmēģinājumu saimniecībā, Rudzīši kopuši arī savas bites, taču apkārtējie uz to raudzījušies visai nosodoši. Tirgū ar savu medu vispār nav varējuši parādīties, jo cilvēki uzreiz teikuši — pārdod saimniecībai nozagto! Tomēr biškopībai personīgajā dravā ar roku nav atmetuši, tieši otrādi — attīstījuši šo nozari, un nu tā kļuvusi par Rudzīšu ģimenes pamatnodarbošanos.
No 1997. gada Lolita un Raimonds strādā tikai savā piemājas saimniecībā un ar visiem darbiem tiek galā divatā. Abi dēli izvēlējušies citas profesijas — viens ir būvinženieris, otrs banku speciālists. Vecāki nav pārliecināti, vai gribētu, ja dēli strādātu lauksaimniecībā.
Stropi Skrīveros, Koknesē un Aizkrauklē
Pēdējos gados Rudzīši kopj vairāk nekā 200 bišu saimju. Šovasar bijis pat vairāk.
Tā kā Lolita un Raimonds dzīvo Skrīveru pagastā, netālu no centra, stropi nav izvietoti pie mājas, bet nomātās platībās un attālākās vietās mežā turpat Skrīveru pagastā, arī Koknesē un Aizkraukles pagastā. Rudzīši vienojušies, ka tuvīno māju iedzīvotāji stropus uzraudzīs. Ir gan dzirdēts, ka nomaļākās vietās medu nozog un stropus izdemolē, taču Lolita teic, ka uzticas cilvēkiem. Kādreiz agrāk kāds stropā bija iepūtis indi, un visas bites nobeigušās, kad ielikta jauna saime, arī tā pēc brīža bijusi kā transā. Tagad nekas tāds nav gadījies. Medus kārotāji esot pieticīgi, tikai retu reizi “aizņemoties” pa kādam rāmītim.
Aiz letes stāv paši
Medu tirgum fasē dažāda tilpuma traukos — no 100 gramu burciņām līdz pat triju litru plastmasas spainīšiem. Taču Rudzīši pārdod arī šūnu medu, kurš ir daudz vērtīgāks nekā burciņās pildītais, ziedputekšņus, propolisu, vasku, lej vaska sveces, gatavo bišu maizi, ar kuru baro jauno bišu paaudzi.
Skrīveru preci var iegādāties tirgū Lielvārdē, Ogrē, Rudzīši regulāri satiekami Zaļajā tirgū Rīgā, ikgadējā amatnieku tirgū Brīvdabas muzejā un citos lielākajos gadatirgos. Uz Aizkraukles tirgu viņi savu produkciju neved, jo te jau ir četri, pieci pastāvīgi medus pārdevēji. Izveidojies arī savs pircēju loks, kuri jau vasarā zvana un interesējas, kad varēs nopirkt jauno medu.
Godīgums nav izdevīgs
Lai katrs pircējs zinātu, kur medus iegūts, pasūtītas speciālas etiķetes ar norādi, kurā gadā medus ievākts un kurš atbildīgs par tā kvalitāti. Uz katras burciņas un kārbiņas ir arī uzlīme, kas apliecina, ka medus pārdevējs ir Latvijas biškopības biedrības biedrs un tas tiešām ir vietējais medus. Tādas ir prasības.
Lolita Rudzīte stāsta: “Šobrīd Latvijā daudziem biškopjiem saimes ir tikai ķeksīša pēc, jo viņi lielākoties pārdod iepirktu medu. Labi, ja tas pirkts no mazajiem ražotājiem, taču sliktāk, ja kontrabandas ceļā ievests, ko vēlāk uzdod par vietējo. Par latu iepērk, par trim pārdod. Zinu biškopjus, kuriem saimju ir mazāk nekā mums, bet viņi uztur septiņas tirdzniecības vietas Rīgā, Centrāltirgū. Mēs to nevaram atļauties.”
Lielākā problēma — kontrabanda
Lētais kontrabandas medus vietējiem biteniekiem sagādā vislielākās problēmas. Cilvēki veikalā un tirgū izvēlas lētāko preci, kaut tā ir sliktāka. Taču vietējiem ražotājiem gribētos, lai pircējs tomēr izvēlas viņu medu. Kāpēc?
Lolita Rudzīte saka: “Pirmkārt, tāpēc, ka Latvijā ražotais medus ir uzturvielām bagātāks, tajā ir daudz vērtīgu minerālvielu. Medu vērtē pēc tā sauktā diastāzes skaitļa — jo tas lielāks, jo medus labāks. Eiropas valstīs saražotajam tas ir trīs, bet Latvijā ap 50. Otrkārt, tāpēc, lai atbalstītu vietējos biteniekus.”
Kas nosaka medus cenu?
Kādreiz kilograms medus maksāja vidēji piecas reizes vairāk nekā kilograms cukura. Tagad cukurs maksā 60 santīmu par kilogramu, medus kilograma cenai jābūt aptuveni trīs lati. Tā ir cena, lai biškopības nozare būtu rentabla.
Medus Latvijā ir dārgāks arī tāpēc, ka bites strādā tikai četrus mēnešus gadā. Ar šajā laikā ienesto iztika jānopelna visam gadam, bet siltākās zemēs bites strādā augu gadu. Diemžēl tas mazina medus kvalitāti. Latvijā augs zied neilgu laiku, toties ziedā koncentrējas visas vērtīgās vielas, kuras cilvēks var uzņemt, lietojot medu.
Prasa sakārtot vietējo tirgu
Ievestais lētais medus neļauj Latvijas biškopjiem saglabāt medus cenu tādu, lai būtu atdeve. Tāpēc Latvijas biškopības biedrība, kurā aktīvi darbojas arī Lolita Rudzīte, rosināja sākt antidempinga procesu valstī. Biškopji iesniedza protestu Valsts iekšējā tirgus aizsardzības birojā, kura darbiniekiem vajadzēja izanalizēt situāciju tirgū un iesniegt antidempinga priekšlikumu Zemkopības ministrijā un tālāk Saeimā. Ierēdņi gan atrunājās, ka biškopji paši savā starpā cenu “nositot”, izdomāja citus iemeslus, un tā viņu neizdarības dēļ pirmo reizi neko nepanāca.
15 santīmu par kilogramu nav normāli
Šobrīd biškopji atkal sākuši cīņu par vietējā tirgus aizsardzību. Ja viņu prasības ievēros, ierēdņiem būs stingrāk jākontrolē, vai medus eksportētāji nomaksājuši ievedmuitu un visus nodokļus, lielāka uzmanība jāpievērš kontrabandas apkarošanai.
Piemēram, pagājušajā gadā no Lietuvas Latvijā ievestas 33 tonnas medus aptuveni par 15 santīmiem kilogramā, bet televīzijā ziņo, ka atrastas tikai divas tonnas kontrabandas medus un biškopjiem nekādu pretenziju neesot. Medus ražotāji uzskata, ka tas nav normāli.
Valsts atbalstu pagaidām nesaņem
Lolita Rudzīte turpina aizsākto sarunu par darbu biškopības biedrībā:
— Esam sākuši sarunas Zemkopības ministrijā par subsīdijām biškopjiem, jo šobrīd viņi no valsts nesaņem nekādu atbalstu. Ja biškopis iegūs sertifikātu par saimniekošanu ar videi draudzīgām metodēm, viņam subsīdijas būs lielākas.
Nauda piešķirta tikai laboratorijai Latvijas Lauksaimniecības universitātē, kur var pārbaudīt medus kvalitāti. Katrā vietā ziedputekšņu sastāvs ir citāds, un, analizējot to, var noteikt, vai medus ražots Latvijā vai citur.
Protams, varam lepoties ar Biškopības biedrības izveidoto kvalitātes zīmi, kuru ieviesa daudz agrāk par “Zaļo karotīti”. Tāpat organizējam lētāka cukura piegādi biškopjiem.
Gatavi arī eksportam
Latvijas biškopji uzskata, ka šobrīd vietējo tirgu varētu piepildīt paši, tikai neražas gadā medu ievestu no ārzemēm. Lolita Rudzīte situāciju Latvijā salīdzina ar biškopību Norvēģijā, kur darbojas tieši šāda sistēma. Neražas gadā norvēģu biškopji saņem papildus valsts atbalstu.
Mūsējie ir gatavi medu pat eksportēt, ārzemniekus interesē viršu un meža ziedu medus. Tikai viņi nav gatavi maksāt prasīto cenu un ir piesardzīgi attiecībā uz kvalitāti, jo atsūtītie medus paraugi bijuši labi, taču medus no ievestās kravas pilnīgi atšķīries.
Nākamgad stingrākas prasības
2003. gada 1. janvārī stāsies spēkā jauni medus fasēšanas noteikumi un jaunas problēmas biškopjiem. Lai medus burciņu aizvestu uz tirgu un legāli pārdotu, būs jāuzrāda medus sviešanas un fasēšanas telpa, kā mazgā traukus, jāveic ūdens analīzes, lai noskaidrotu, vai ar tādu var mazgāt burciņas, kurās medu pildīs. Medum būs jāveic papildus analīzes. Bija paredzēts pārbaudīt arī smago metālu sastāvu tajā. Taču šo prasību iecerēts atcelt, jo Eiropā tādas nav.
Rudzītes kundze atzīst, ka, cenšoties iztapt Eiropas Savienības kungiem un izvirzot lielākas prasības nekā Eiropas valstīs, mums ir tendence pārcensties. Tas raksturīgi visām lauksaimniecības nozarēm.
Būvē ēku ražošanai
“Apskatījām fasēšanas telpas arī Norvēģijas saimniecībās. Tur nav nekā tāda, ko prasa mums — telpai apaļus stūrus, lai nebūtu, kur mikrobiem krāties, un betonētas, slīpētas un pulētas grīdas. Norvēģijā fasē vienkāršās un tīrās telpās, bet mums šim ceham jāizskatās kā operāciju zālei slimnīcā,” stāsta Lolita Rudzīte.
Lai izpildītu visas prasības un arī turpmāk medu varētu pārdot legāli, Rudzīši Lielvārdē, kur Lolitai pieder zeme, būvē ēku, kurā iekārtos nepieciešamās telpas medus un citu biškopības produktu ražošanai.
Ziemā gribas atpūsties
Ko biškopji dara ziemā? Lolitas kundze saka:
— Domājam par produkcijas realizāciju, taisām rāmīšus, labojam stropus, gatavojam saimes nākamajai sezonai. Šoziem jābūt ļoti uzmanīgiem, lai saimes neaizietu bojā. Vasaras nogalē un rudens sākumā strauji mainījās gaisa temperatūra, tas bitēm kaitēja.
Ideāli būtu, ja arī mēs varētu strādāt kā Norvēģijā, kur biškopji safasē medu kannās un pārdod sava kooperatīva pārstrādes rūpnīcai. Ja Latvijā būtu izdevīgas iepirkuma cenas, arī mēs tā varētu darīt, bet ziemā atpūstos un izglītotos.
***
Informācija
6. novembrī pulksten 11 Aizkraukles rajona padomes konferenču zālē aicināti visi biškopji. Sanāksmē piedalīsies Kooperatīvās medus aģentūras pārstāvis Valdis Biļinskis, kurš stāstīs par jaunumiem biškopības nozarē, biškopju kooperatīva dibināšanas ieceri un iespējām aizbraukt uz starptautisko biškopju kongresu nākamajā gadā.
