Nedēļā pirms skolēnu brīvdienām daudz darba bija, konsultējot audzēkņus par zinātnisko darbu veidošanu. Audzināmās klases atbalsta stundu laikā četrus skolēnus konsultēju par darbiem, saistītiem ar sportu, — par fiziskās sagatavotības attīstības dinamiku vidusskolā, par vidusskolēnu ikdienas ēšanas paradumu atbilstību izpratnei par veselīgu uzturu, testu izmantošanu slodzes dozēšanā.
Pēdējā laikā treneres darbā ir mazāka slodze. Nodarbojos tikai ar meitu un kādu 10. klases skolnieci. Viņas mērķis nav lielais sports, meitene vēlas sevi vispusīgi pilnveidot un līdztekus sporta nodarbībām mācās arī dziedāšanu, piedalās konkursos. Tā kā oficiāli neesmu trenere, telpas nodarbībām sporta hallē izmantot var reti. Arī apstākļu nopietniem treniņiem tur nav. Labāk trenēties Jēkabpils sporta hallē vai Aizkraukles sporta manēžā, kura gan savu laiku nokalpojusi, grīdas segums kļuvis par cēloni sportistu traumām, bet tik pareizi saplānotu zāļu visā Latvijā ir ļoti maz. Žēl, ka tās liktenis nav skaidrs.
Nedēļas sākumā arī aizkrauklieši piedalījās treneru un sporta skolotāju piketā Rīgā, pie Saeimas. Prasība — palielināt algas. Pēdējo gadu problēma ir arvien lielāks stundu samazinājums šiem speciālistiem, līdz ar to arī algu viņi saņem mazāku. Pirmajos Latvijas neatkarības gados vēl darbojās sistēma, ka sportistu grupām, ar gadiem pieaugot meistarībai, palielināja treniņu apjomu. Šobrīd stundu skaits nedēļā ir ap desmit, bet pilnai slodzei vajag divas reizes vairāk. Tad ir tā, ka vasarā treneriem jāiet mežā ogas lasīt, lai tikai izdzīvotu un uzturētu ģimeni. Otra būtiska lieta — treneriem nav atvaļinājuma, un šādu neloģismu veicina esošie Izglītības un zinātnes ministrijas noteikumi. Tāpēc šobrīd jauno sportistu maiņu gatavo tikai fanātiķi.
Bet sports ir tikai viena no mūsu dzīves jomām, citās nebūt nav lielākas kārtības. Gan sportā, gan sabiedrībā svarīgs ir stiprs vidusslānis. Tad abās jomās daudz kas sakārtojas. Sportistu “augšgala” rezultāti nav būtiski mainījušies kopš “treknajiem” gadiem, toties katastrofāli sarucis vidējais sportistu slānis, kurā bija cilvēki ar
1. sporta klases rezultātiem. Arī sabiedrībā skolotājs vai ārsts vairs nav nekāds vidusslānis. Viņiem mazo algu dēļ ir apkures un citi parādi. Nerunājot par tiem, kuri saņem minimālo algu un tajā pašā laikā skolo bērnu. Ja kāds būtu jāiesaka par Gada cilvēku, tad noteikti šie optimisti, kuri, neraugoties uz grūtībām, dzīvo un cīnās.
Televīzijā skatījos “teātri”, kurā galvenie varoņi ir ministrs Edmunds Sprūdžs un Ventspils mērs Aivars Lembergs. Nekas cits kā teātris tas nav. Skumji, ka valsts televīzija tam tērē naudu. Ja reiz esam tiesiska valsts, tad definējam, ka Lembergs ir blēdis, ko konkrēti viņš ir izdarījis, un nebūs vajadzīgs šāds teātris. Ja nevaram neko pierādīt, nevajag ākstīties skatītāju priekšā. Vairākas dienas dzīvoju pie kolēģa mātes Ventspilī. Viņa man izstāstīja, kādus labumus pensionāriem nodrošina pašvaldība — televīzija bez maksas, mājai, kurā viņa dzīvo, nomainīti logi. Aizbraucot uz Ziemassvētku kausu decembrī, pa Ventspils ielām var iet balles kurpēs. Mums ir tiesu vara — tad veicam izmeklēšanu un pierādām vainu, bet tādu divu lauku puiku uzvedību vērot ir skumji. Tajā pašā laikā pozitīvā televīzijā ir pārāk maz.
Piešķirti miljoni dzimstības veicināšanai, bet mans viedoklis paliek nemainīgs — pirmkārt, Latvijā jārada darba vietas un tad nebūs jārunā par dramatisko emigrāciju uz ārzemēm. Ja māmiņa dzemdējusi bērniņu, pabalstu viņai noteikti vajag, bet tikpat vajadzīga ir garantija, ka pēc tam, pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, būs garantēts darbs un normāla alga. Pabalsts demogrāfisko situāciju neatrisinās. Arī ierosinātais vienreizējais pabalsts 1500 latu apmērā tiem, kuri nolemj atgriezties Latvijā no ārzemēm, ir negodīgi attiecībā pret tiem, kuri te strādā. Kāpēc mums viņiem kaut kas jāmaksā? Un turp nedodas tikai tāpat, bet gan visbiežāk ar lielu kredītu slogu. Un ko nozīmē “atgriezieties”? Kā tad šos kredītus atmaksās?
Klausījos ekonomikas ministra Daniela Pavļuta komentāru, kurā runāja par speciālistu trūkumu valstī. Bet vai kāda iestāde ir publicējusi sarakstu, kurā norādīts, konkrēti kādu speciālistu trūkst? Tad šodienas 12. klases skolēniem varētu parādīt — lūk, ejiet, mācieties par to un to, un pēc gadiem jums būs garantēts darbs. Jauniešiem pietrūkst šīs informācijas.
Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis kopā ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu piedāvā samazināt mācību ilgumu no 12 uz 11 gadiem. Man gan gribētos vispirms samazināt mācību saturu, jo šobrīd skolēni ir pārslogoti. Ja to pašu “saspiedīs” 11 gados, tas būs nenormāli. Ko šobrīd nozīmē agrāk iekļūt darba tirgū, ja darba vietu nav? Runāju ar vidusskolēniem un redzu, ka mūsdienās grūti izvēlēties profesiju. Agrāk teicu, ka jāmācās tas, kas garantē stabilus ienākumus, un tas, kas ļoti interesē, jāatstāj kā vaļasprieks. Mūsdienās ir otrādi — atrast labi atalgotu darbu ir laimes spēle. Tāpēc labāk darīt to, kas tuvāks sirdij. Bet ceru, ka mūžīgi tā nebūs un kaut kad apstākļi mainīsies uz labu.
Piektdienas skumjie notikumi skolu darīja neierasti klusu. Paldies skolēniem, kuri respektēja nelaimes gadījumā iesaistītos un juta līdzi. Brīvdienas pagāja dārzā — iekūrām kamīnu, novācām pēdējo ražu un mājās pārvedām milzīgo ķirbi.
