Sērenietei Zelmai Lauriņai 20. februārī bija 70 gadu jubileja. Pārdomājot mūžā piedzīvoto, Lauriņas kundze atzīst, ka par to varētu uzrakstīt grāmatu.
Sērenietei Zelmai Lauriņai 20. februārī bija 70 gadu jubileja. Pārdomājot mūžā piedzīvoto, Lauriņas kundze atzīst, ka par to varētu uzrakstīt grāmatu. Par 48 laimīgiem gadiem, kurus viņa nodzīvojusi ar vīru Jāni. Nesen viņš pēkšņi aizgāja mūžībā.
Dzimusi vāciete
Zelmas kundzes vecāki — Margarita un Vilhelms Kelleri — bija vācieši, kuri dzīvoja Volgogradā, tur savulaik arī Zelma piedzima. Kelleru ģimenē bija četri bērni, bet 1941. gadā viņus visus izsūtīja uz Omskas apgabalu Sibīrijā. Tēvu no ģimenes nodalīja, tāpēc māte viena rūpējās par bērniem. Strādājot vietējā sovhozā un saņemot niecīgu iztiku, viņi izsūtījumā nodzīvoja līdz 1957. gadam. Zelma fermā sāka strādāt jau kopš 12 gadu vecuma, lopkopes gaitas vēlāk viņai nācās turpināt arī Latvijā.
Iepazīstas ar mūža mīlestību
Lai cik Sibīrijā bija grūti, jauniešiem tāpat gribējās priecāties, pulcēties kopā deju un dziesmu vakaros. Īpaši pavasarī un vasarā, kad skumji dziedātās dziesmas skanēja tālu jo tālu, līdz tās pārtrauca līksmas harmoniku melodijas, un jaunatne, aizmirstot rūpes un nabadzību, griezās aizrautīgā dejā.
Kādā no šādiem vakariem Zelma iepazinās ar savu nākamo vīru — sērenieti Jāni Lauriņu, kurš tajā pašā sovhozā strādāja par traktoristu. Drīz abi sāka dzīvot kopā un apprecējās, Sibīrijā piedzima viņu pirmie bērni — Jānis un Irina.
Atbrauc uz Sēreni
Kad Jānis Lauriņš ar sievu un bērniem devās atpakaļ uz dzimteni — Sērenes pagasta “Kraujām”, Zelmas māte, brāļi un māsa palika Sibīrijā. Zelma ar lielu nedrošību devās uz svešu zemi, bet viņa nebaidījās, jo brauca taču kopā ar Jāni, kurš viņas dzīvē bija labākais un stiprākais, uz kuru varēja paļauties. Ja viņš teica — mana vectēva mājās būs labi, tur dzīvosim un strādāsim, tad viņa bez šaubīšanās arī ticēja. Kopš tā laika “Kraujas” kļuvušas par Lauriņu ģimenes ligzdu.
Grūtāk jaunajai sievietei bija apgūt latviešu valodu. Zelma prata gan vācu, gan krievu valodu, bet latviski iemācījās, tikai dzīvojot Latvijā. “Kraujās” piedzima arī Lauriņu trešā atvase — Andrejs.
Sagaidīta mazmazmeitiņa
Bagāts un grūts ir Zelmas kundzes mūžs. Trīs Lauriņu atvases viņai devušas četrus mazbērnus, nu sagaidīta arī pirmā mazmazmeitiņa Nadīna.
Lai arī visas formalitātes nokārtotas, Zelmai Lauriņai vēl nav Latvijas pilsonības. Tomēr drīz kundze to iegūs. Bez šī statusa viņa jūtas it kā zemākas kārtas cilvēks, jo pēc Latvijā nodzīvotā gandrīz pusgadsimta Zelmas kundze to uzskata par otro dzimteni, bet “Kraujas” — par savām īstajām mājām, kurās viņa kopā ar vīru bijusi ļoti laimīga.
— Mūsu laulība līdz pēdējai dienai bija ar mīlestību svētīta. Labi satiku arī ar vīra radiem. “Kraujas” ir pašā Daugavas krastā. Jānis bija aizrautīgs makšķernieks, tāpēc arī man šī upe ir skaistākā pasaulē. Vasarā bieži sēņojām, jo blakus mežs. Esmu laimīga, ka liktenis mani atvedis uz šo skaisto vietu, — saka Zelma Lauriņa.
Netīk ārišķības
Zelmas kundze ir klusa, vienkārša sieviete. Viņai nepatīk skaļums un ārišķīgas izdarības. Tāpēc arī dzīves jubilejas viņai pieticīgas. Vērienīgākās bijušas 55 gadu svinības, kad sabraukuši tālie radi un arī sērenieši sanākuši.
Mātes 70. dzimšanas dienu Lauriņu dzimta svinēs šodien — sestdienā, kad bērniem brīvdiena.
