Biruta Gabrunaite dzīvo Mazzalves pagasta “Jaunznotiņu” viensētā, kuru meža vidū 1959. gadā uzcēla Birutas tēvs. Gabrunaišu ģimene ar trijiem bērniem no Lietuvas Latvijā ieradās 1954. gadā, lai strādātu Ērberģes mežā.
Biruta Gabrunaite dzīvo Mazzalves pagasta “Jaunznotiņu” viensētā, kuru meža vidū 1959. gadā uzcēla Birutas tēvs. Gabrunaišu ģimene ar trijiem bērniem no Lietuvas Latvijā ieradās 1954. gadā, lai strādātu Ērberģes mežā.
Birutas kundzes vecāki nu jau mūžībā, brālis un māsa atgriezās Lietuvā, bet viņa viena dzīvo tēva celtajos “Jaunznotiņos”, kuros diemžēl nu jau kopš 1992. gada nav elektrības.
Biruta Gabrunaite ir maza, trausla sieviete, un grūti iedomāties, ka visu darba mūžu viņa strādāja mežsaimniecībā. Brigādē kopā ar vīriem darīja visu, kas mežstrādniekiem veicams.
— Man mežs ļoti patīk. Varbūt tas iedzimts no tēva, ne jau velti viņš izvēlējās māju celt dziļi mežā. Savulaik te bija daudz māju, tagad no Mazzalves pagasta centra pa mūsu ceļu var iebraukt tikai četrās sētās. Manējā ir pati pēdējā, no vairākām mājām palikušas tikai drupas, — stāsta Birutas kundze.
Par tumsu nežēlojas
Skumji, bet “Jaunznotiņos” jau kopš 1992. gada, kad vētras laikā vējš sagāza elektrības līniju, vairs nav elektrības.
Lai tagad mājām to pievienotu, būtu jāierīko apmēram piecus kilometrus gara līnija, un tā maksātu daudzus tūkstošus latu. Tādas naudas nav ne saimniecei, ne pašvaldībai, par valdību jau nemaz nerunājot. Kuram gan interesē, ka kaut kur tālajā leišmalē, kādā viensētā, kurā dzīvo tikai viena sieviete, nav elektrības? “Latvenergo” gan deklarē, ka darīs visu, lai Latvijā bez elektrības nebūtu nevienas mājas. Bet kad tas būs?
— Ar likteni esmu samierinājusies. Vēl no tēva saimniekošanas laikiem saglabājušās petrolejas lampas, nopērku petroleju, un gaisma ir. Drēbes gludinu ar ogļu gludekli, televizora, protams, nav, bet radio ir ar baterijām, to arī klausos. Abonēju “Staburagu” un “Neatkarīgo”. Avīzes vienmēr saņemu laikus.
Man gaismas pietiek, nav taču jēgas sūroties par problēmu, kuru neviens nevar atrisināt, — uzskata “Jaunznotiņu” saimniece.
Kā mēmas liecinieces saimnieces stāstam istabās pie griestiem vēl karājas elektriskās spuldzītes, arī vadi kārtībā. Tikai laikam nekad spuldzēs vairs neiekvēlosies gaisma…
Apbrīnojamā uzņēmība
Kaut arī Birutas kundze ir pensionāre vientuļniece, viņa pagasta pašvaldību ar savām prasībām neapgrūtina. Cenšas iztikt ar pensiju. Taču Mazzalves pagasta sociālais dienests viņu neaizmirst — piešķir malku vai naudu malkas iegādei. Reizi nedēļā viņas mājas pagalmā iebrauc autoveikals, Birutas kundze arī pati bieži vien aiziet līdz pagasta centram.
— Man tas vēl nav grūti, kaut jau tuvojas septītais gadu desmits. Darba rūdījums noder, — joko uzņēmīgā sieviete.
Birutas kundzei ir truši, vistiņa un pāris suņu, agrāk mājdzīvnieku bija vairāk. Mazajā kūtiņā varētu kādu lielāku lopu iemitināt, taču saimniecei to nevajag. Saknes un dārzeņus pati izaudzē, bet pārējo var nopirkt.
Apkārtnē zāle laikus nopļauta un sakrauta kaudzītēs. Arī māja sakopta, istabās dēļu grīdas tīri izberztas, logus rotā gaumīgi aizkari, netrūkst istabas puķu. Tikai visas pieplakušas logu rūtīm, tuvāk dienas gaismai…
Jautāju, vai Birutas kundze neilgojas pēc Lietuvas? Viņa klusi atbild: “Tur māsa un brālis, apciemoju viņus un atkal atgriežos tēva celtajā mājā. Te ir arī manas mājas.
