Kaut arī lielāko daļu dzīves Imants Bušs nodzīvojis Amerikā, par savām mājām viņš dēvē “Grotānus” Kokneses pagastā. Atgriezies no svešuma, atradis savu mīlestību un palicis Latvijā, vectēva mājās. Imants sevi uzskata par laimīgu cilvēku, kuram dzīvē ir ļoti paveicies.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Imants Bušs.
Dzimšanas laiks un vieta: 1944. gada 19. janvāris, Rīga.
Izglītība: nepabeigta augstākā, Kvīnsas koledža ASV.
Nodarbošanās: SIA “Siltie logi” valdes priekšsēdētājs.
Ģimene: Precējies, trīs meitas un dēls.
Horoskopa zīme: Mežāzis.
Vaļasprieks: autosports, motosports, lidošana ar lidmašīnu, Amerikas futbols un beisbols.
Atgriežas vectēva mājās
— Kāpēc nolēmāt atgriezties Latvijā?
— Stāsts ir interesants. Esmu dzimis Latvijā, un gada vecumā uz mātes rokām tiku aizvests no dzimtās zemes. Mani senči vienmēr ticēja, ka varēs atgriezties dzimtenē. Diemžēl tas tik ātri nenotika.
Lielākajai daļai izceļotāju te palika īpašumi, un par tiem tur svešumā, bijām dzirdējuši. Mans vecaistēvs no mātes puses bija diezgan turīgs kungs, viņam piederēja krodziņš Rīteros, Vecgulbenes alus darītava un liķiera ražotne, kā arī tirgotava Rīgā.
— Kad pirmo reizi atbraucāt uz dzimteni?
— Tas bija 1993. gadā vasarā. Tad gan vēl nepaspēju saprast, kas ir kas. Pēc gada atkal atgriezos, nu jau uz ilgāku laiku. Biju ļoti ieinteresēts, ar ko tad mani senči te nodarbojušies. Pamazām izpētot viņu darbību, nonācu līdz Līvānu stikla fabrikai. Tā kā vectēvam piederēja spirta brūzis melasi viņš iepirka Jēkabpils cukura fabrikā, bet pudeles — Līvānos. Tas mani arī aizveda uz šo fabriku.
Nopērk Līvānu stikla fabriku
— Esmu dzirdējis, ka jūs bijāt nopircis Līvānu stikla fabriku?
— Izdevās sazināties ar stikla fabrikas vadību, un viņi savukārt ieinteresējās par mani. Tad sākās fabrikas privatizācija, un arī es ar savām nelielajām investīcijām tajā piedalījos.
Toreiz ar nelielu kapitālu te varēja iegūt daudz.
Tas bija laiks, kad stikla fabrikai veicās ne visai labi, un 1997. gadā es sāku to vadīt. Pirmā gada laikā mums izdevās fabrikas apgrozījumu divtik palielināt. Ar laiku darbība uzlabojās.
Tad vairākās Eiropas valstīs ieviesa eiro, un šī naudas maiņa ietekmēja arī Līvānu fabrikas darbību. Pēc laika fabriku nācās pārdot.
Daļēji to sekmēja arī vadības iekšējās nesaskaņas un intrigas
Mīlestību atrod dzimtajā zemē
— Vai biznesa intereses bija galvenais iemesls atgriezties senču dzimtenē?
— Šajā laikā es Latvijā biju saticis ļoti jauku meiteni, kura šobrīd ir mana sieva. Viena no viņas prasībām bija – nekādā ziņā nebraukt uz Ameriku. Mana pirmā laulība Amerikā jau bija šķirta, un es paliku Latvijā. Tagad mums ir četri bērni, divas manas meitas Amerikā, dēls un meita Latvijā. Meitas no Amerikas bieži ierodas pie mums ciemos. Vispār esam liela un laimīga ģimene.
Ilgais ceļš uz Ameriku
— Kā jūs nokļuvāt Amerikā?
— Kā jau teicu, gada vecumā uz mātes rokām tiku aizvests no Latvijas. Sākumā devāmies uz Prāgu, tad uz Estlingu pēc tam Santjago Čīlē, kur nodzīvojām desmit gadu. Tikai pēc tam radās iespēja doties uz ASV. Septiņpadsmit gadu vecumā devos uz Ameriku, es biju pirmais no savas ģimenes, kurš saņēma Savienoto Valstu vīzu.
— Kāda bija dzīve Amerikā?
— Esmu strādājis lielos uzņēmumos tādos kā “Caterpillar”, pēc tam “Mack”, „Sea Land Maersk”. 23 gadu vecumā biju “Maersk” darbnīcas vadītājs. Sešdesmito gadu beigās kā kompānijas darbinieks tiku pat nosūtīts uz Vjetnamu, kur tajā laikā bija karš. Tomēr darbs lielajās kompānijās mani nesaistīja.
— Kāpēc?
— Gribēju izveidot savu uzņēmumu. Tas arī izdevās. Sākumā noslēdzu līgumu ar vienu no lielākajiem ASV uzņēmumiem “AMOCO”, un atvēru degvielas uzpildes staciju un autoservisu. Tomēr darbs prasīja pārāk daudz laika. Man jau bija ģimene, un tas sāka traucēt.
Tad pievērsos smago automašīnu servisam un apkalpošanai. Šis uzņēmums bija ienesīgāks un labāks.
Sāku arī aktīvi nodarboties ar auto sportu.
Piedalās “Nascar” autosacīkstēs
— Vai piedalījāties arī kādās sacensībās?
— Jā, man bija savas sacīkšu mašīnas. Kā pilots esmu piedalījies “Nascar” autosacensībās, izbraukājis gandrīz visu Ameriku. Mani tas patiesi interesēja. Izdevās pat kļūt par trases sezonas kopvērtējuma čempionu.
— Vai sacīkstēs nebija bail braukt?
— Ja neesi gatavs “spiest gāzi grīdā”, un uzvarēt, tad nemaz nekāp mašīnā. Piedalīties sacīkstēs ļoti patika, bija azarts un iespēja pierādīt sevi.
— Vai tagad kaut kā pietrūkst no Amerikas?
— Ziniet, Latvijā var dzīvot, izdzīvot un iztikt. Bet Amerikā tomēr ir lielākas iespējas. ASV ir daudz labāk sakārtotas darba devēja un darba ņēmēja attiecības. Sociālās garantijas un drošība tur ir daudz stabilāka. Amerikā nekad nepieļautu, ka darbinieki darba laikā nestrādā. Tur cilvēki iet uz darbu strādāt, nevis slinkot vai nodarboties ar privātām lietām. Tā ir viena no lielākajām atšķirībām.
Savs uzņēmums
— Kā radās iecere izveidot Latvijā sava uzņēmumu?
— Gadu pēc stikla fabrikas pārdošanas tā bankrotēja. Es jau biju pensijas vecumā, bet neko nedarīt arī negribējās un ar pensiju vien Latvijā izdzīvot ir diezgan grūti. Biju atguvis senču īpašumus, un man Latvijā bija ģimene.
Tad arī radās ideja ieviest Latvijā jaunu produktu „Super spacer”. Tā ir stikla pakešu izolācija, kas ražota no silikona gumijas un ir daudz siltumizturīgāka par metālu. Turklāt tā ļauj ražot jebkuras modifikācijas logus, jo tā ir elastīga. Pakete ir pieejama dažādās krāsās, tā tiek pildīta ar argona gāzi. Ar “Super spacer” paketi šī gāze starp stikliem uzglabājas daudz ilgāk nekā parastajās alumīnija paketēs. Tas nodrošina labāku siltuma izolāciju.
— Pašlaik visā pasaulē ir ekonomiskā krīze. Kā tas ietekmē jūsu uzņēmumu?
— Diemžēl ar lielajiem ražotājiem konkurēt ir grūti, viņi var atļauties savai produkcijai pazemināt cenas.
Tāpēc lai izdzīvotu, nedaudz esam savu darbību paplašinājuši. Piedāvājam arī “stiklinieka” pakalpojumus. Stiklu slīpējam, urbjam un līmējam. Bieži vien pakešlogi tiek izsisti, un to nomaiņa nav tik vienkārša, mēs to spējam izdarīt ātri un kvalitatīvi. Ierodamies pie klientiem jebkurā laikā un vietā. Nedaudz savu produkciju arī eksportējam.
Tomēr pieprasījums pēc mūsu produkcijas ir samazinājies.
Svētkus svin ģimenes lokā
— Kā jūsu ģimene sagaida valsts svētkus?
— Ģimenes lokā. Protams, tika uzvilkts Valsts karogs. Uz galda tika — balts galdauts, iedegtas sveces. Skatījāmies parādi. Ēdieni parasti ir ikdienišķi, bet tiek citādi pasniegti, un tas rada šo svētku sajūtu.
Tomēr ir atšķirība starp svešumā dzīvojušajiem latviešiem un tiem, kuri savu mūžu pavadījuši šeit. Latvijā jūtama tāda kā neuzticība šiem svētkiem. Liekas, ka valsts svētkus nemaz nedrīkst mīļi svinēt, bet šī neuzticēšanās jau nav valstij, drīzāk valdībai. Tas mazina šo brīnišķīgo izjūtu ka esmu latvietis. Brīžiem liekas pazemojoši, ka latvieši tik ļoti kritizē valdību.
Mums taču ir tik lielas iespējas. Latvija ir stratēģiski izdevīgā vietā pie jūras. Mums tikai jāiemācās šo izdevību pa īstam izmantot. Un to noteikti sapratīs mūsu jaunatne.
— Kā jūs jūtaties atgriezies dzimtenē?
— Esmu laimīgs. Man ir brīnišķīga ģimene, savas mājas.
