Esam latvisku svētku mijā — šodien ir Mārtiņi, rīt svinēsim Lāčplēša dienu, bet nākamajā nedēļā ir Latvijas dzimšanas diena. Ar kādu savas valsts piederības simbolu sapošas gan pilsētas un ciemi, gan cilvēki. Plašumā vēršas arī lentīšu locīšanas akcija, un tagad tā notiek ne tikai Rīgā, bet arī reģionos. Visvairāk tajā iesaistās skolēni, un tas ir tik labi, ka jau no mazotnes bērns tādējādi it kā ieloka savu piederību dzimtenei vai valstij, kurā aug un sauc par savu.
Latvijas Kara muzeja, kur ik gadu notiek vērienīgākā sarkanbaltsarkano lentīšu locīšanas akcija, darbinieki atzīst, ka tagad jaunā paaudze noteikti ir zinošāka un gudrāka vēsturiskajos jautājumos. Neviens vairs nesamulst atbildēt uz jautājumu, kāpēc Lāčplēša diena ir tieši Lāčplēša diena, kā radās valsts karogs. Nav pat svarīgi, cik pareizi viņi ataino faktus, bet būtība bērnu vārdos ir skaidra — Latvija uzvarēja, un tāpēc mēs tagad varam svinēt!
Jau septīto gadu Aizsardzības ministrija visus aicina valsts svētku laikā novembrī pie apģērba nēsāt sarkanbaltsarkanās lentītes, kas atgādina skaitļa 11 formu, norādot uz 1919. gada 11. novembri, kad bija izcīnīta izšķirošā kauja pret Bermonta karaspēku. Tāpat šāds lentītes locījums līdzinās starptautiski atzītajam “victory” jeb uzvaras simbolam, un šis mazais auduma gabaliņš kļuvis par pēdējā laika vienu no spēcīgākajiem simboliem. Ja mūsdienās bērniem par Meteņiem svarīgāks šķiet helovīns, tad sarkanbaltsarkanajai lentītei konkurences nav — jaunākajai paaudzei tas ir kaut kas pats par sevi saprotams, un tā būs apziņa, kas viņus pavadīs visu mūžu. Varbūt uz laiku aizmirsta vai noglabāta kaut kur dziļumā, bet ne pazudusi.
— Vai cilvēkiem arī citās valstīs ir tāda lentīte svētkos? — nesen man jautāja meita. Uzreiz nemācēju atbildēt, bet plaši iecienīta šāda tradīcija citviet pasaulē tomēr nav. Jā, varam būt skeptiski, ka tikai reizi gadā tik ļoti piedomājam par piederību savai valstij. Tomēr arī par to ir prieks, ka nesakārtotās sadzīves un mazo algu laikā kāds atgādina, ka ir kaut kas daudz svarīgāks — sava valsts, kā tēva mājas, kur vienmēr var atgriezties. Neapgāžama ir patiesība, ka cilvēks, kurš pazaudē savas saknes, pazaudē pats sevi. Tādu cilvēku gan ir pilna pasaule, kuriem nekur nav labi, bet īstu piederību nejūt nevienā zemē. Ikdienā, runājot ar cilvēkiem, viņi bieži vien saka — politikā daudz neiedziļinās, jo apzinās, ka ar savu darbu un domām neko ietekmēt nevar. Man tomēr gribas ticēt, ka var. Kā tauriņa efekts, kad pat viens spārnu vēziens spēj iekustināt vēja plūsmu. Iespējams, ir tikai jānotic. ◆
