2. turpinājums. (Sākums 27. augusta “Staburagā” )
Lēnāki kā igauņi
Pusotra gada laikā, ko Andris te pavadījis, viņam radies savs spriedums par norvēģiem. Viņi taču ir trīsreiz lēnāki par igauņiem — viņš saka. Andris pastāsta gadījumu, kā reiz kāda ierēdņa paviršības dēļ nesaņēma algu — bija norādīts nepareizs kods. Lai izlabotu šo it kā sīkumu, bija nepieciešams teju vai mēnesis. Viņi te nesteidzas, dzīves ritms ir citāds. Tas arī saprotams — nav jārisina tādas izdzīvošanas problēmas kā mums. Cilvēki var vairāk laika atlicināt sev, pievērst uzmanību savai veselībai. To, ka viņi to dara pamatīgi, var redzēt ik uz soļa — jauni, veci, slaidi, korpulenti lēni skrien pa gājēju ietvēm un meža celiņiem. Nūjotājus gan nekur nemanīju.
Latvietis skaudīs, lietuvietis
pārspēs
Svešatnē dzīvojot, Andris citādi vērtē arī savus tautiešus. Latvieši atšķirībā no lietuviešiem savā starpā “nečupojas”. Viņš pilnīgi piekrīt teicienam — latvietis latvietim saldais ēdiens. Latvietis, ieraugot kaimiņam jaunu māju, viņu nenovīdīgi apskaudīs, savukārt lietuvietis centīsies viņu pārspēt un uzcels sev pili. To gan viņš neattiecina uz kaimiņos dzīvojošo Ivo ģimeni un viņu radinieci Lailu, kuri arī strādā par pastniekiem. Andris pieder pie tiem, kuri saka: “Es atgriezīšos Latvijā!” un smej, ka žēlīgs un labsirdīgs uzņēmējs gan nebūšot. Viņš uzskata, ka dzīve Norvēģijā ir arī lieliska “finansiālā sanatorija”. Tās pamatmācība — tērē tik, cik nopelni. Kredītus te “nemētā” pa labi un pa kreisi — tos var dabūt tikai pēc trim gadiem, kad esi reģistrēts kā pastāvīgais valsts iedzīvotājs.
Saulainākais
reģions
Andra dzīvesvietai tuvākā lielākā pilsēta ir Tonsberga. Man šķita ļoti dīvaini, ka, izkāpjot no mašīnas, ceļabiedri to atstāja neaizslēgtu. Arī izejot no mājas, to neaizslēdza. Policistiem ar zagļiem jākaro reti, ja nu vienīgi ar iebraucējiem no Polijas vai Lietuvas, kuri pārliecināti — kas nav piesiets, tas mans.
Tonsberga ir vienā no saulainākajiem Norvēģijas reģioniem, varbūt tāpēc ir viena no dārgākajām vasaras atpūtas vietām, kad pilsētiņas iedzīvotāju skaits trīskāršojas. Te ierodas viss Norvēģijas “krējums”, daudzas slavenības te iegādājušās vasaras mājas. Jūras mala pārblīvēta ar jahtām.
Mēs Tonsbergu apmeklējām svētdienā — tā šķita iegrimusi pussnaudā. Atšķirībā no Latvijas svētdienās te veikali slēgti. Arī ēstuves pustukšas, vien dažās ieklīdusi kāda ekskursantu grupa. Reklāmas stendi vēsta, ka apetītes apmierināšanai nepieciešami seši līdz 20 latu. Lai arī atkritumu tvertnes šur tur redzēju, taču izsmēķi bija izmētāti visapkārt. Spriežot pēc tā, pilsētiņas iemītnieki ir lieli pīpmaņi. Taču dzērienu veikalu gan šeit ar uguni jāmeklē, tāpat kā dzērāji.
Top vikingu kuģis
Viens no tūristu pievilināšanas objektiem te ir topošais vikingu kuģis, kuru būvē ar sentēvu metodēm.
Vēstures avoti vēsta, ka Islandē un Grenlandē norvēģu vikingi atklāja neapdzīvotas zemes. Savām daudzajām ekspedīcijām vikingi izgatavoja ātrus, viegli vadāmus kuģus. Viņi bija prasmīgi jūrasbraucēji un kuģoja atklātā jūrā. Šie drosmīgie vīri savos kuģos vairākkārt devās uz Ameriku un atpakaļ, un tas liecina liecina par viņu kuģu lielisko konstrukciju. Sāgās teikts, ka “Dievu Vīna zemi” 1001. gadā atklāja Laifs Ēriksons taču mūsdienu zinātnieki uzskata, ka citi vikingi Amerikā bijuši jau pirms viņa. Vikingu laiki kulmināciju sasniedza 1066. gadā, kad norvēģu karalis Haralls Bargais un viņa vīri tika sakauti kaujā pie Stamfordas tilta Anglijā.
Tonsbergā topošais vikingu kuģis kaujās gan nepiedalīsies, bet tā izgatavošana, kas noris garāmgājēju acupriekšā, ir tik lēna un laiska, ka nav ticības, vai tas jelkad būs gatavs. Vairāku mēnešu laikā nav redzamas gandrīz nekādas pārmaiņas.
Baznīcu apmeklē reti
Esot Tonsbergā, kalna galā nevar nepamanīt torni — kādreizējā cietokšņa atliekas. No tā paveras skats uz pilsētiņu. Gadskaitļi — 871 — 1871 — vēsta, ka cietoksnis pieredzējis daudz neparastu notikumu. Iekšpusē iegravēts arī skaitlis 1201. — gluži kā Rīgas dibināšanu pieminot.
Pilsētiņas centrā slejas baznīcas torņa smaile. Informācija internetā norāda, ka vairāk nekā 90% norvēģu ir luterāņi, bet tikai 2 — 3% regulāri apmeklē baznīcu. Norvēģijas pievēršana kristietībai sākās ap 1000. gadu, kad aktīvāka kļuva tirdzniecība ar Eiropu un vikingu sirojumi. Anglosakšu, kā arī Vācijas un Dānijas misionāri darīja visu, lai Norvēģijā iznīcinātu ticību tradicionālajiem Ziemeļu mitoloģijas dieviem un dabas dievībām, kuras pielūdza sāmi.
Turpmāk vēl
